Henriks Ibsens. Brands

brandsibsensh

Te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot».

indexarhīvs    yandex     mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *