Ērihs Maria Remarks. Laiks dzīvot un laiks mirt

LaiksdzivotunlaiksmirtEMRemarksfb2

Romānā ,,Laiks dzīvot un laiks mirt” Remarks runā par vācu tautas atbildību. Vācu karavīri ir līdzvainīgi fašistu noziegumos, un arī viņiem jānes šis kauna traips. Rakstnieks runā arī par antifašistisko pagrīdi. Kareivis Immermanis, kaš no koncentrācijas nometnes nosūtīts uz padomju fronti, drosmīgi pārliecina apmuļķoto Grēberu, ko fašisms vēl nav paguvis galīgi samaitāt. Simpātijas izraisa skolotājs

Polmanis, kas aizmugurē slēpj no gestapo ebreju Glēzeru un saglabā stingru pārliecību, ka ,,pasaulē vēl nav bijis tādas tirānijas, kurai nepienāktu gals”. Ļaunums, ko nodarījis fašisms, prasa atmaksu – tāda ir romāna galvenā doma. Bet tādēļ nepietiek ar pasīvu kritiku un runām. Saskare ar progresīviem cilvēkiem un mīlestība pret Elizabeti, bojā gājušā antifašista meitu, padara Grēberu morāli tīrāku. Viņš sāk domāt par savas vainas lielumu un nonāk līdz atziņai, ka pasivitāte, akla pavēļu izpildīšana ir tieša līdzdalība fašistu noziegumos. Viņš sāk rīkoties un cīnīties viens pats, uz savu roku (nogalina esesieti, atbrīvo no gūsta krievu partizānus), taču šos viņa pirmos soļus pārtrauc nāve. Tomēr drūmo, traģisko finālu mīkstina autora ticība jaunajai Vācijai, kas zināmā mērā personificēta Elizabetē, kura gaida bērnu.

indexarhīvs    yandex    mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *