Stendāls. Parmas klosteris

parmas-klosteris

Trešais un pēdējais Stendāla romāns, kas publicēts 1839. gadā. Romāns tika rakstīts ceļojuma laikā  uz Parīzi un lielā steigā, tikai 52 dienās.

Pirmajos nodaļās aprakstīts entuziasms, ar kādu Itālijas ziemeļu iedzīvotāji 1796. gada pavasarī  sagaidīja Francijas karavīrus, kuri atbrīvoja tos no nomācošā Habsburgu jūga. Jaunais aristokrāts Fabrizio del Dongo, 1815. gadā uzzinājis par Napoleona atgriešanos  no Elbas, atstāj reakcionārā tēva mājas, kuras stāv Komo ezera krastā, un dodas uz Beļģiju, lai kopā ar savu elku piedalītos Vaterlo kaujā.

Pēc sakāves un atgriešanās Fabrizio tiek sabiedrībā nosodīts kā nodevējs un brīvdomātājs. Uzklausot savas tantes hercogienes de Sanseverinas, kura viņā ir slepeni iemīlējusies, padomu,  Fabrizio nolemj veidot karjeru baznīcā, lai gan nejūt sevī aicinājumu kļūt par garīdznieku. Mazais hercogistes Parmas galms, kurā pirmo vijoli spēlē grāfs Moska hercogienes de Sanseverinas mīļākais un nākamais vīrs, pilns intrigām. Pirms kļūt par Parmas arhibīskapu, Fabricio nogalina duelī savu konkurentu uz kādas aktrises uzmanību, tiek apcietināts un ievietots nepieejamā cietoksnī, kur no drošas nāves viņu izglābj komandanta meita Klelija, kurā viņā iemīlējusies.

Fabrizio un Klelijas attiecības turpinājās arī pēc tam, kad jaunais cilvēks kļūst mācītājs, un meitene apprecas. Pēc viņu bērna un arī Klelijas nāves, Fabrizio spiests pamest savu amatu un doties uz  Kartēziešu klosterī netālu no Parmas, kur viņš pabeidz savu īso, bet piedzīvojumu pilno dzīvi.

No franču valodas tulkojusi Jausma Ābrama

indexarhīvs     yandex    mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *