Ilze Jansone ierodas latviešu prozā gluži kā praviete un piedāvā savu skatījumu uz puišu savstarpējām rūpēm, atbildību, šaubām, uzticēšanos un problēmām. Tas ir stāsts par mīlestības skaistumu un trauslumu. Tāds stāsts, kurā Aleksandra un Henriha mīlestība tiek pārbaudīta ik uz soļa. Autore romantizē geju attiecības kā kaisles un mīlestības svētītu, noslēgtu pasauli dogmu un nejaušību pilnajā dzīvē.