Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā-1 Brāļi

zimogssarkanavaska-1

Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11. gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu. Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet man tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājušas pakļautības meslus. Es brīnījos par ieroču un rotu bagātību, ko mūsu senči lika kapos savējiem, Viņāsaulē aizejot. Par milzīgo sudraba daudzumu, kāds bija apgrozībā baltu un igauņu zemēs. Bet man tika stāstīts par ļaudīm, kas, kuģiem parādoties, drūzmējušies krastmalā un priecājušies par rozīnēm vai pogām. Kas nezinājuši nedz skaitļus, nedz rakstus, nedz kādas mērvienības. Man tika stāstīts par māņu tēlu godāšanu un sīkstu tumsību, kas valdījusi mūsu senču galvās un dvēselēs. Bet es lasīju mūsdienu zinātnieku esejas par citu tautu tūkstošgadīgām zināšanām, par smalko Indras tīklu, kas nesaraujami saista un vieno itin visu šai Pasaulē. Un atkal brīnījos par mūsu tautasdziesmu tumsonīgo ģenialitāti. Pilna Māras istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. Kad es vienu pašūpoju, Visi līdzi kustējās. Tad es sapratu, ka esmu baudījis vien nožēlojamas drupatas no citu klāta vakariņu galda un dzirdējis vien vārās atbalsis no viņu nevērīgajām sarunām. Es turpināju pētīt un meklēt, līdz sāku atcerēties. Es gribu pats savas dzīres, kurās par māti un tēvu. par asinsradiem cauri paaudzēm runā, kā pieklājas. Cienīdami.un apbrīnodami.karogs 1999

indexarhīvs    yandex     mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *