Dzeja. Par viņiem klusēja visus šos gadus. Viņu kapus nolīdzināja, vārdus centās dzēst no dzīvo atmiņas, dziesmas aizliedza. Ja arī pieminēja, tad ne jau ar labu vārdu. Jo viņi bija karojuši zaudētāju pusē, un tāpēc katrs varēja teikt — fašistu pakalpiņi, okupantu armijā cīnījušies par Lielvācijas interesēm. Un tikai mūsu tautas trešā Atmoda starp daudzām citām līdz šim noklusētām un izkropļotām patiesībām pateica patiesību arī par viņiem — latviešu leģionāriem. Lai tauta uzzinātu — nē, nebija viņas dēli ne nodevēji, ne svešu kungu pakalpiņi. Svešā armijā iesaukti, ne jau par Lielvācijas interesēm cīnījās. Nē, šiem vīriem svēts bija Latvijas vārds. Par Latvijas brīvību viņi cīnījās un kri-ta pie Džūkstes, Lestenes, Blīdenes. Šodien mēs sakopjam un atjaunojam leģionāru kapus, no aizmirstības atgūstam viņu vārdus. Un atkal skan leģionāru dziesmas, vēstot par latviešu karavīru cerībām, sāpēm, mīlestību. Lai dzied šīs dziesmas šodien jau sirmie leģionāri, viņu bērni un mazbērni. Dziedāsim visi.