Mihails Jurjevičs Ļermontovs. Dēmons

DemonsMJLermontovsfb2

Mihails Jurjevičs Ļermontovs (1814 – 1841) līdzās Puškinam ir otrais neapšaubāmi lielākais krievu dzejnieks visā carisma laikā. Viņa dzeja tik cieši savijas ar personības pieredzi, ka gandrīz neiespējami atšķirt biogrāfiskos datus par sevi un reizē ar tiem nerunāt arī par sacerējumiem hronoloģiskā to rašanās kārtībā. Ļermontovs ir vissubjektīvākais krievu rakstnieks; ikvienā viņa dzejolī ieveidoti paša pārdzīvojumi un izjūtas, katrs viņa episko un dramatisko sacerējumu tēls slēpj sevī vairāk vai mazāk pilnīgu dzejnieka personības atveidu. Tā Ļermontova darbi ir arī viņa pilnīgākā un patiesākā biogrāfija. ,,Dēmons” (1833 – 1840) ir Ļermontova galvenais episkais darbs ar stipru autobiogrāfisku noskaņu: dažādās variācijās tur tēlota dzejnieka ilgā, nelaimīgā jaunības mīla. Dēmons nav nekāds mūžīga ļaunuma un grēka simbols, bet lepns, izdzīts gars, patiesībā tīri cilvēciska būtne, vilšanās un pesimisma pārmākts ideālists. Iemīl sievieti un brīdi domājas atradis mieru un laimi; bet viņš nav radīts seklai, mietpilsoniskai ģimenes dzīvei, lepnums, cietsirdīgā patmīla un neapremdināmais nemiera gars viņu dzen arvien tālāk, neatradušu saskaņu dvēseles pretišķām dziņām, nemitīgi svaidītu šaubās starp labo un ļauno, nelaimīgu, bezgala vientuļu bezmērķa meklētāju. Raiņa atdzejojums.

indexarhīvs     yandex    mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *