Jēkabs Janševskis. Mežvidus ļaudis 1.2

Mezviduslaudis1Mezviduslaudis2

Romāna «Mežvidus ļaudis» tēlotais laikmets pieder pie visdrūmākiem Kurzemes pagātnē, kad mēris, bads, karš un iekšējas jukas (muižnieku nepaklausība hercogam un ķildas pašu starpā) bija izpostījuši zemes labklājību, kad zemniekiem bija nesams ne vien smags dzimtbūšanas jūgs, bet kad tiem lielā mērā bija jācieš arī no svešiem karapulkiem un apkārt klīstošu sirotāju bandām — marodieriem. Nezinādami, kā citādi līdzēties, zemnieki kur vien varēdami glābās plašajos mežos. Lai gan bēgšana un slēpšanās mežos (tāpat arī bēguļošana no viena novada otrā) bija aizliegta ar nāves sodu, tomēr daudz mežos dzīvoja bēgļi, ar neizsakāmām grūtībām dibinādami tur sev jaunas iedzīves. Nīcā kā tādu slepenu senlaiku dzīvesvietu, kur ļaudis glābušies mēra un kara nedienās, man rādīja kādu ieleju priežu mežā starp jūras kāpām un straigniem purviem. Ķemeru apvidū līdzīgā vietā bijuse pazīstama mežaļaužu iedzīve, ar nosaukumu Antiņu Rozas. Visvairāk bēgļi slēpušies jūrmales mežos — tam gadījumam, ja viņu dzīvesvietas uzzin, lai tad mēģinātu vēl glābties, bēgot laivās uz Zviedriju, prūšiem vai pašas zemes tālākiem jūrmales apgabaliem. Lielos mežos vēl šur tur atrod vecus dīķus, grāvjus un vagas it kā tīrumā — zīme, ka tur reiz dzīvojuši cilvēki un kopuši laukus. Citā vietā te būs darīšana ar tādu gadījumu, kur ļaudis mēra laikā izmiruši, tukšās ēkas sapuvušas, sagruvušas un lauki vēlāk apauguši ar mežu; bet dažā vietā vecie tīrumi mežos būs izpostītas mežaļaužu iedzīves pēdas. Vidzemē, ko kara posts vēl vairāk piemeklējis nekā Kurzemi, bēgšana un dzīve mežos notikuse arī plašos apmēros,. Tā minēta arī turienes pasakās. (…)

indexarhīvs     yandex    mega

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.