Šī grāmata nosacīti ir par pieredzēto un piedzīvoto Ziemeļkorejā un Turkmēnijā, kas pasaulē lielā vienprātībā tiek atzītas par visnebrīvākajām valstīm — izsakoties organizācijas Reportieri bez robežām vārdiem, par “nemainīgu elli, kur iedzīvotāji ir nošķirti no pasaules un ir pakļauti senilai propagandai”. Ja tā būtu tikai vecišķa propaganda, gan jau šo valstu iedzīvotāji to kaut kā pārciestu. Viņi pārcieš pat to, ka tik tiešām dzīvo ellē, — daudzi no viņiem to pat uzskata par gluži ciešamu dzīvesvietu. Ar vārdu sakot, abas šīs zemes uzskatāmi pierāda: no situācijas, kad cilvēks vairs nedrīkst pateikt, ko domā par savas zemes naudu, līdz situācijai, kad iebraucējam šai zemē vairs nemaz neļauj lietot vai pat apskatīt vietējo naudu, ir tikai daudzi, bet ne bezgalīgi daudzi mazi solīši… 2009