Kāda lasītāja: ”Esmu izlasījusi vienu Viļa Lāča grāmatu – “Putni bez spārniem”. Tā ir bijusi visu laiku vienīgā grāmata, pie kuras es tiešām esmu raudājusi. Nespēju saprast, kā var tik ļoti dziļi izjusti aprakstīt emocijas. Man cilvēki ir jautājuši, vai es tajā nejutu sociālistiskās idejas. Atklātsakot – vispār nejutu. Varbūt, ka es vienkārši uz tām vispār nekoncentrējos. Bet galvenais jau tur bija stāsts par cilvēkiem, par emocijām.”