Romāns gandrīz fiziski sajuta, ka skanīgā kāpņu telpa saspringti gaida šāvienu sprakšķus. Viņam svīda rokas, tāpēc, uz mirkli iespiedis pistoli padusē, viņš noslaucīja biksēs labo plaukstu. Divi saspringuši tēli slēpās aiz resnā atkritumu vada starp sesto un saptīto stāvu. Romāns pamanīja viņus jau no kāpņu pagrieziena un tūliņ ierasti nokliedzās -Milicija! Rokas augšā! Svešinieki metās lejup, Ļitvinova dzīvokļa durvis strauji atvērās, izlaizdamas slēpnī sēdošos, un viņiem vairs nebija kur sprukt, atlika vienīgi skriet kā auniem.