Gan romāna uzbūvē, gan ari apstākļi, kādām savu varoņu rakstura īpašībām rakstnieks pievērš vislielāko uzmanību, izpaužas nekonsekvence. Viņš zina, ka sabiedrība ir netaisnīga, taču negrib par to daudz runāt. Citādi nāktos meklēt līdzekļus, kā novērst šo netaisnību. Kolinss aprobežojas ar to, ka dara savus varoņus laimīgus. Turklāt, lai realizētu šo visai pieticīgo uzdevumu, Kolinsam vajadzēja izmantot ne mazumu veiklu paņēmienu. Nīkulīgu eksistenci Londonas pažobeļu šaurajās istabelēs, trūcīgu iztiku no Hārtraita nožēlojamās algas — šādu likteni dzīve gatavoja Kolinsa varoņiem. Rakstnieks izrādījās labāks par likteni. Viņš iznīcināja visus, kas traucēja viņa varoņiem gūt laimi, un padarīja šos varoņus par tās pašas muižas pilntiesīgiem ipašniekiem, kurā bija dzimusi Loras Fērlijas un Voltera Hārtraita mīlestība. Tiesa, lai to sasniegtu, vajadzēja notikt daudzām neparedzētām nejaušībām — tēvocis nomira tieši tad, kad vairs nebija nekādu izredžu atgūt zaudēto mantu, un grāfs Fosko, baidīdamies savu kādreizējo biedru atriebības, atzina savu vainu un aizbēga no Londonas. Bet ko gan citu lai, autors būtu darījis? Varoņu rīcība šajā romānā mūs lielākoties nepārliecina, daudzi personāži mūs neaizrauj; mēs nevaram neatzīt, ka atsevišķas ainas tajā ir ļoti melodramatiskas.