Inga Žolude. Sarkanie bērni

Sarkanie berni(I.Zolude)

Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hopital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hopital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu. Sarkano bērnu “gēns” no 16. gs. Francijas cauri laikiem ir pārdzimis līdz 21. gs. Latvijai. Romāna varones Liesma, Nadja un Mārīte ir iezīmētas ar mītisku misiju — izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais. diena2012

indexarhīvs / yandex / mega

 

 

Alfrēds Dziļums. Mežu aizvējā

Mezu aizveja(A.Dzilums)

pa atmiņu tekām. Reiz Doles pagasta zaļumu svētkos, lakstīgalu apdziedātajā Ķekaviņas upes līcī, čigāniete, manās rokas līnijās skatīdamās, teica: “Dēls, tev dzīvē būs darīšana ar daudz papīriem!”

Radi pareģojumu iztulkoja kā mantojuma dokumentu kārtošanu. Pēc manas pilngadības bija jādala trīs daļās mirušā tēva mājas, Baldones pagasta “Pūriņi”.

Es gan cerēju, ka čigāniete runā par rakstāmpapīru.

Es tikko biju sācis mēģināties literārā darbā, daži nieki jau bija iespiesti žurnālā “Meža Dzīve”. Taču fstais čigānietes pareģojums piepildījās tikai pēc divdesmit gadiem, kad izdalīto tēva mājas zemi atkal apvienoja kolhozs, bet es kā bēglis zaglīgi ierados Zviedrijā un strādāju papīrfabrikā.

indexarhīvs / yandex / mega

Alfrēds Dziļums. Mežlejas Taurētājs

Mezlejas tauretajs(A.Dzilums)

Romāns. Alfrēda Dziļuma satīriskais romāns Mežlejas taurētājs ataino latviešu “dīpīšu” nometnes Vācijā dzīvi, īpaši pievēršoties tām negatīvajām parādībām, kas draudēja ar bēgļu garīgās rosmes ievirzīšanos seklumā. Autors ar rūgtu ironiju un satīru rāda, kas notiek, ja saukli: Saglabāsim latviešu kultūtu trimdā!” par savu aizsegu izmanto godkārīgi, sīkmanīgi un netalantīgi diletanti. A. Dziļuma greizajā spogulī parādās vesela plejāde žurnālistu, aktieru, rakstnieku, gleznotāju, tajā skaitā, protams, arī viens otrs patiess talants.

indexarhīvs / yandex / mega

 

Alfrēds Dziļums. Dieva dzirnas

Dieva dzirnas(A.Dzilums)

Romāns “Dieva dzirnas”. Reiz Doles pagasta zaļumu svētkos, lakstīgalu apdziedētajā Ķekaviņas upes līcī, čigāniete, manās rokas līnijās skatīdamās, teica: “Dēls, tev dzīvē būs darīšana ar daudz papīriem!”

Radi pareģojumu iztulkoja ka mantojuma dokumentu kārtošanu. Pēc manas pilngadības bija jādala trīs daļās mirušā tēva mājas, Baldones pagasta “Pūriņi”.

Es gan cerēju, ka čigāniete runā par rakstāmpapīru. Es tikko biju sācis mēģināties literārā darbā, daži nieki jau bija iespiesti žurnālā “Meža Dzīve”. Taču īstais čigānietes pareģojums piepildījās tikai pēc deviņiem gadiem, kad izdalīto tēva mājas zemi atkal apvienoja kolhoza laukos, bet es kā bēglis zaglīgi ierados Zviedrijā un strādāju papīrfabrikā.

indexarhīvs / yandex / mega

 

Alfrēds Dziļums. Tiesas svētdiena

Tiesas svetdiena(A.Dzilums)

Romāns. “1946. gada janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai 146 baltiešu leģionārus. Par šo dramatisko notikumu ir publicētas grāmatas latviešu un zviedru valodā, tajās ir sakopotas liecības un fakti. Šī grāmata par līdzīgu tematu ir literārs darbs. Viss līdz šim publicētais man noderējis tikai par ierosinājumu. Romāna personas ir izdomātas, apstākļi un fakti ir pārkārtoti. Neviens leģionārs ar tādiem vārdiem, ar tādu izskatu un raksturu, nav Zviedrijā internēts un izdots. Arī notikumu vietas nav sauktas vārdā. Esmu mēģinājis rekonstruēt baigo patiesību ar iejušanos šo cilvēku domās un piedzīvojumos.” Autors Alfreds Dziļums

indexarhīvs / yandex / mega

 

Alfrēds Dziļums. Aizaugušās drupas

Aizaugusas drupas(A.Dzilums)

Cīnītāju atmiņas. Miera zvani skan — bet stāvoklis kļuva traģisks. Latviešu leģionāri, kas cīnījās par savas zemes brīvību, pēkšņi tika apvainoti par noziedzniekiem. Ne ārstu, ne.invalīdu cilvēciskais saprāts nespēja pieņemt šo netaisnību, zuda arī uzticība izslavētajai rietumu tautu humanitātei. Kāda jēga bijusi pasaules karam, ja verdzība un terors turpinās, ja dzeloņu žogi draud nogriezt pusi Eiropas?’

Katra pavadītā nakts un diena nesa mūs tuvāk baigam liktenim. Mēs arvien atradāmies krievu aplenktā pilsētā.

Stāvokli varējām tikai zīlēt pēc angļu sardzes: tomēr tā mainījās pie slimnīcas vārtiem, tikmēr mums vēl bija cerības otrā pasaules karā sekas pārdzīvot. Pilsētā pieņēmās panikaCivilisti devās rietumu virzienā ar mugursomām, atlokas ratiņiem. Bēgļu mokas vēl nebija beigušās. No kā viņi bēga, kad miera zvani bija vēstījuši pasaulei jaunu taisnību un brīvību?

indexarhīvs / yandex / mega