Fransuāza Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas

Skumjas – šajā skaistajā un nopietnajā vārdā es vilcinos nosaukt svešādo sajūtu, kas pārņem mani tik klusi un neatlaidīgi. Tās ir tik sarežģītas, tik egoistiskas jūtas, ka man gandrīz kauns par tām, jo skumjas man vienmēr šķitušas godājamas. Es vēl nepazīstu skumjas, nē, bet apnicību, nožēlu, retāk sirdsapziņas pārmetumus — tos gan. Šodien pār mani nolaižas kaut kas satraucošs un maigs kā zīds un atšķir no pārējiem. Tajā vasarā man bija septiņpadsmit gadu un es jutos ļoti laimīga. «Pārējie» bija mans tēvs un Elza – viņa mīļākā.

indexarhīvs / yandex / mega

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *