Lata romāns. – Es saņēmu mantojumu! – ar kādu sajūsmu tiek izteikti šie vārdi un ar kādu skaudību uzklausīti. Bet, vai kāds ir dzirdējis sajūsmā saucam: – Man pieder bērnībā gūtais un dzīves laikā sakrātais garīgais mantojums!
Abi vajadzīgi mums, abiem noteikta vieta mūsu dzīvē, bet cilvēks tos revidē un pārceno, dodot vaļu noderīgajam un pabīdot malā sev nevēlamo.
Katrs pats izlemj, vai mainīt jūtas pret naudu, vai smaržojošu puķu dārzu pret lielpilsētas smakojošo pelēcību, vai guļbaļķu māju pret bezpersoniska dižnama vēsumu. Bet varbūt mēs katrs ar savu nodzīvoto dzīvi, attieksmi pret lietām un dzīvību paši nosakām saņemtā mantojuma lielumu un nozīmi.