Mēnesis: 2019. gada februāris

Varoņteika. Par zemnieku neizbēgamo traģēdiju kapitālistiskajā sabiedrībā sarakstīts daudz spilgtu grāmatu. «Neatkarīgie» ir liels sociāls romāns un cienīgs atrasties grāmatu plauktā starp labākajiem tāda veida sacerējumiem.

 Ar drošu un sulīgu otu gleznojot nabadzīgā zemnieka Bjartura — ar izcilu prātu, milzu gribu un neizsīkstošu darba mīlestību apveltīta cilvēka dzīvi, tēlojot viņa fanātisko tiekšanos pēc patstāvīgas, no tirgoņiem, budžiem un citiem apspiedējiem neatkarīgas dzīves, rakstnieks šai darbā ir sasniedzis lielu sociālā vispārinājuma spēku.

Viņš parādījis, ka kapitālistiskajā pasaulē godīgam darba rūķim, lai cik talantigs un neatlaidīgs viņš būtu, ir tikai divi ceļi — vai nu mēģināt kļūt par vilku starp vilkiem, vai arī galu galā tikt saplosītam alkatīgajā vilku barā. Lūk, kādēļ Bjartura tēls ir cilvēcisks un pilnasinīgs. Ar dedzību un rūpību zīmēts visās viņa iekšējās pretrunās, viņš tai pašā laikā šķiet vispārināts kapitālisma jūgā smokoša zemnieka tēls. Bet pārvaldnieks, šis briesmīgais un nežēlīgais plēsoņa, kas tur savās rokās visu apkaimi, viņa sieva dzejniece, kas ir buržuāziskās svētulības pretīgs paraugs, kā ari tirgonis Jounsons — visas šis spilgti izzīmētās figūras šķiet tipiski kapitālistisko plēsoņu portreti.

Bjartura gadiem ilgā un veltīgā ciņa par neatkarību, par savu stūrīti skopās zemes, par to, lai ar pārcilvēcisku darbu iegūtu kaut jel kādu iztiku savai ģimenei, attēlota ar tādu patiesības spēku, ka mums, sociālistiskās pasaules cilvēkiem, kļūst baigi. Stāsts aizrauj, saista. Lasītājs nevar palikt vienaldzīgs par likteni, kāds piemeklē zem-nieku-skaldu, kas dzivo savā mājiņā tāpat, kā dzīvojuši viņa senči pirms vairākiem gadsimtiem, un kas atrod laiku sacerēt dzejoļus; ir jāuztraucas par visu iemītnieku nākotni, kuri dzīvo mazajā lauku sēta ar dzejisko nosaukumu «Vasaras»; jāpārdzīvo viņu nebeidzamās bēdas un retie mazie prieki, kā ari kopā ar Bjarturu dziļi jāienīst pārvaldnieks un viņa sieva, tirgoņi, veiklie kapitālistiskās kooperācijas šeplmaņi un visi, kuri cenšas atņemt lepnajam darba rūķim pēdējo, kas viņam vēi palicis, — sapni par neatkarību.

Lasītājam no jauna paveras nabadzīgā zemnieka traģēdija kapitālistiskajā sabiedrībā, par kuru jau tik daudz stāstījuši lielie rakstnieki humānisti. Šoreiz tas notiek tālajā, vulkāniskajā salā, mazā, savdabīgā zemē. Bet nevis Islandes savdabīgajā kolorītā, nevis ziemeļu eksotikā ir meklējamas vērtības, kas izceļ šo grāmatu citu vidū. Rakstnieks stāsta par mūžseno nabadzīgā arāja un gana traģēdiju, bruņojies ar progresīvu pasaules uzskatu kā cilvēks, kurš bijis zemē, kur pirmo reizi kopš tā laika, kad pirmais sējējs meta zemē graudu sauju, zemniecība ir izgājusi uz gaišā kolektīvā darba ceļa, bet tie, kas kopš seniem laikiem atklāti vai slepeni izspieduši un piesavinājušies viņu darba augļus, likvidēti kā šķira galigi un uz visiem laikiem.

Un, kaut arī Islandes viensētnieks Bjarturs pagurst nevienlīdzīgajā cīņā pret varenajiem tajā zvēru pasaulē, kurā viņš dzīvo, zaudē savus ietaupijumus, zaudē tuviniekus, grimst nabadzībā, kaut ari šajā nemitīgajā cīņā viņa sirds kļūst salta, pagurst viņa stūrgalvīgais, atjautīgais prāts neauglīgos mēģinājumos atrisināt neatrisināmo, kaut ari, zaudējis visus savus tuviniekus, visu savu mantu, viņš beigās paliek vientuļš, — šis cilvēks nepadodas ienaidniekiem un neatdod tiem to, kas viņam ir pats dārgākais, — sapni par neatkarīgu dzīvi.

Starp citiem šā romāna meistariski izzīmētajiem tēliem lasītāja priekšā nostājas ari pats autors — rakstnieks humānists, kas prot attēlot ne vien pašu sociālo parādību, bet ari tās dziļās saknes, rakstnieks cīnītājs, kas tic savas tautas radošajiem spēkiem un tās uzvarai, kas ar savu literāro darbu cenšas aktīvi iejaukties mūsdienu notikumos, piedalīties progresa un miera spēku cīņā pret reakciju un kara draudiem.

Index  Mega  yandex