Var jau saprast, kāpēc atsevišķiem cilvēkiem liekas, ka „Pietiek.com” un L.Lapsa aizstāv tautas intereses un palīdz saukt pie atbildības valsts pārvaldes blēžus un krāpniekus.
Tik tiešām, daudzkas no „melnā PR” ietvaros publicēta satura citos apstākļos publiskā apskatē droši vien nenonāktu. Taču patiesībā – kas nevienam, protams, nav nekāds jaunums – tas, ko L.Lapsa dara, ir slēpta (jo uzdota par žurnālistiku, kas tā pavisam noteikti nav) un mērķtiecīga vēršanās pret tautas ievēlētas varas suverenitāti konkrētu uzņēmēju, organizāciju un lobija grupu uzdevumā.
Par to atklāti runāt ir netikai mūsu, kā Lapsa teiktu – neģēlīgo sorosītu, bet visas sabiedrības interesēs. Jo beigu beigās Lapsam ir pilnīgi vienaldzīgi gan Rasnačs, Gobzems un Sprūds, gan tas, vai tauta parakstīsies par Saeimas atlaišanu – viņam vienkārši patīk nauda un tās valsts pāraudzināšanas biznesā acīmredzot netrūkst.
Viss raksts šeit.
Ko nozīmē valsts pāraudzināšana? Vai tad, ja Lato Lapsa pakritizē kādu kaunu pazaudējušu ierēdnīti, uzreiz notiek valsts pāraudzināšana?
Un ja par to maksā kāds cits šmucīgs ierēdnis, kas grib ieņemt Lapsas paraudzinatā ierēdņa vietu? Tad arī viss ir kartībā?
Tās Lato grāmatas, ar kurām esmu saskāries, ir bijušas visai paviršas un prastas (kas varētu liecināt par viņa pieeju arī jebkuram citam darbam – daži patiesi fakti, kas pazūd ar mērcīti aplietās blēņās un puspatiesībās). Tas arī saprotams, jo pat ar kuplu palīgu pulku fiziski nav iespējams kvalitatīvi veikt izpēti un uzrakstīt tik daudz grāmatu par tik dažādām tēmām. Ražīgus romānu autorus es varu iedomāties, bet pētnieciskās žurnālistikas jomā tas vienkārši nav iespējams. Es nosmīnu par youtube video, kuri divu stundu garumā pierāda, ka zeme ir plakana; uzjautrinos par E.Muldašova un līdzīgām grāmatām; ar nepatiku, bet neiejaucoties, klausos vecmāmiņas atstāstus (klajas muļķības) no A. Oparina “Vēstures atslēgas” grāmatas. L. Lapsa mani biedē. Uz katrām Saeimas vēlēšanām eju kā uz pēdējām, jo pietiks tikai vienu reizi Saskaņas (ar nosacījumu, ka viss notiek pēc Maskavas laika) partijai iegūt vairākumu, lai Latvija vairs nepastāvētu vai arī neatkoptos vēl ilgu laiku. Un Lato būs viens no tiem, kas to būs veicinājuši. Katrā valstī, katrā partijā, ministrijā vai bērnudārzā var atrast kādu korupcijas incidentu, ko ik dienu labāk vai sliktāk izmeklē attiecīgas tam paredzētas instances. Lato praktiskais devums ir niecīgs (cik tad īsti ir viņa centienu rezultātā pabeigtu tiesvedību?), turklāt tas manāmi arī nav viņa mērķis. Savukārt kaitējums var izrādīties pārāk liels, kaut vai tāpēc, ka publika mazāk uzticēsies un KNAB saņems mazāk potenciāli noderīgas informācijas. Džons Olivers (Last Week Tonight with John Oliver) arī piemeklē vissulīgākos tematus, par kuriem (parasti) pilnībā aizmirst nākamajos raidījumos un nav gluži tā, ka notiktu aktīva sadarbošanās ar tiesībsargājošām instancēm (galvenais lai ir labs skandāls TV), bet viņa komandas gadījumā es vismaz jūtu ieguldītā darba kvalitāti un vēlmi kaut nedaudz kaut ko mainīt, uzlabot. Šeit nekā tāda nav.