Ir pagājis kārtējais 16.marts. Leģionārus pārlieku asociē ar traģēdiju, tā laika upuriem. Tas, manuprāt, nav pareizi. Leģionāri pec manām domām bija latviešu puiši, kas, ņemot vērā, to, ka jebkādas iespejas paust savu politisko parliecību bija liegtas, nomainīja arklu uz ložmetēju, lai paustu savu parliecību un redzējumu. Un pauda savu parliecību par to, ka latvieši ir tiesīgi paši lemt savu likteni, to, kādiem likumiem pakļausies un kādā mēlē runās. Ņemot vērā apstākļus kādos tie cīnijās, vienmēr pret vairākkārtīgu pārsvaru, to uzvaras ir ziņu avots arī mūsdienās militārajā zinātnē. Arī ilgus gadus pēc kara beigām tie turpināja kā mežabrāļi paust savu parliecību efektīvi apkarojot okupacijas varas iesūtītus vagarus, iztapīgus vietējos kangarus, kuri turpināja Latvijas resursu noplicināšanu vāji maskēta lielkrievu šovinisma vārdā.
Pretēji tam, ko apgalvo krievzemes tieši vai netieši apmaksāti vēsturnieki, žurnalisti un ietekmes aģenti, leģionari cīnijās ne par vāciem, ne par to ideoloģiju, bet par Latviju, savu zemi un nākotni.
Diemžēl arī šobrīd mums kaimiņos ir valsts, kas labprātāk gremdējas impriālos sapņos, līdzekļus investē propogandā un ieročos, izplatot plaši un tālu savas un citu tautu vēstures kropļojumus. Lai kaut nedaudz šos kropļojumus dziedētu, publicēsim pa laikam materialus, kuri ir tapuši par leģionāriem rietumos.