Ir pagājis kārtējais 16.marts. Leģionārus pārlieku asociē ar traģēdiju, tā laika upuriem. Tas, manuprāt, nav pareizi. Leģionāri pec manām domām bija latviešu puiši, kas, ņemot vērā, to, ka jebkādas iespejas paust savu politisko parliecību bija liegtas, nomainīja arklu uz ložmetēju, lai paustu savu parliecību un redzējumu. Un pauda savu parliecību par to, ka latvieši ir tiesīgi paši lemt savu likteni, to, kādiem likumiem pakļausies un kādā mēlē runās. Ņemot vērā apstākļus kādos tie cīnijās, vienmēr pret vairākkārtīgu pārsvaru, to uzvaras ir ziņu avots arī mūsdienās militārajā zinātnē. Arī ilgus gadus pēc kara beigām tie turpināja kā mežabrāļi paust savu parliecību efektīvi apkarojot okupacijas varas iesūtītus vagarus, iztapīgus vietējos kangarus, kuri turpināja Latvijas resursu noplicināšanu vāji maskēta lielkrievu šovinisma vārdā.
Pretēji tam, ko apgalvo krievzemes tieši vai netieši apmaksāti vēsturnieki, žurnalisti un ietekmes aģenti, leģionari cīnijās ne par vāciem, ne par to ideoloģiju, bet par Latviju, savu zemi un nākotni.
Diemžēl arī šobrīd mums kaimiņos ir valsts, kas labprātāk gremdējas impriālos sapņos, līdzekļus investē propogandā un ieročos, izplatot plaši un tālu savas un citu tautu vēstures kropļojumus. Lai kaut nedaudz šos kropļojumus dziedētu, publicēsim pa laikam materialus, kuri ir tapuši par leģionāriem rietumos.
ASV valdības atselepenots materials par leģionāriem angļu valodā.
Nevar izcīnīt sev brīvību izmantojot stiprākā ieroču spēku. Jo šis stiprākais pēc savas uzvaras tāpat kāroto brīvību neiedos. Neatkarīgi no tā vai tas būtu Staļins vai Hitlers. Tā ka šotreiz tomēr ir jārunā par to, ka Latvijas patriotus, kuri saskatīja iespējas izcīnīt brīvību ar tiem līdzekļiem, kādus izmantoja leģionāri vienkārši pamatīgi apmānīja, piešmauca. Tāpēc daudziem jau uzreiz atvērās acis un viņi visiem līdzekļiem centās izvairīties no iesaukšanas leģionāru rindās. Bet par to viņus bāza koncentrācijas nometnēs un lika pie sienas. Vispār mēģinājumi attaisnot vācu nacistu briesmu darbus un zvērības manī izraisa izbrīnu un šausmas! Leģionāri? Vai tiešām nepieciešams šos apmānītos, tā laika politiku neizpratušos cilvēkus tagad glorificēt? Vai tas nav smagi un sāpīgi tiem, kuri ar ieročiem rokās arī cīnījās, bet pŗet šo asiņaino režīmu? Un ko tad lai saka par tiem latviešiem, kuri aizrāvušies ar Hitlera idejām sāka slepkavot un šaut mierīgos iedzīvotājus un bērnus? Kaut vai tā pati Arāja banda Baltkrievijā, kura paliks kā mūžīgs kauna traips uz latviešu sirdsapziņas! Bet nē katru gadu Latvijas politikā tiek izspēlēta šī nodriskātā, apkaunojošā leģionāru kārts,lai sanaidotu šeit dzīvojošos, pretnostatītu, sašķeltu… Kam tas vajadzīgs? Kam tas ir izdevīgi? Nu ne jau tautai!
Es domāju, ka lielāku postu nodara nepamatota upura loma un sevis šaustīšana bez jebkāda reāla iemesla. Visās tautās ir noziedznieki, bet krietni vairāk ir labo cilvēku. Leģions nav piedalījies Arāja akcijās, tur vispar ir citi gada skaitļi, tāda leģiona nemaz vēl nebija. Tas nu tā.
Ar leģionariem ir jālepojas, tos nav jāpin kopā mākslīgi ar citām, nesaistītām lietām, kā to vēlās kāds vēstures parrakstītājs.
Ar savu vēsturi ir jālepojas.
“Brāļu kari” MUĻĶU zemē “latv(ĀN)ijā”.
( ‘aktuālais redzējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
“Brāļu kari”, BRĀĻU (?!?) kari ~
Ko Tu, Letiņ, tajos dari?!???
Kur, kā Cilvēks(?), VISPĀR deri ~
TĀDS, kas BRĀLI “vinnēt” ceri?!??
…
Ko Tu “brāļu karos” meklē?
SEV un BRĀLIM “renti” peklē?!?
Kam Tev rīkli pārgrauzt gribas,
Izraut Sirdi, dragāt ribas?…
Kam Tev kalpo rokas, kājas?
Brāli sist, līdz – pagurst vājas??
Brāli spārdīt, līdz – ļimst ceļos,
“Karakalpi”, kam ceļš “veļos”?!?
Kam Tu “ienaidniekos” prasies,
Kad ar paša BRĀĻIEM “kasies”?
Kāpēc naidu atvem, mel(n)u,
BRĀLI “mālējot” par “vellu”?
Kam Tu provocēt ļauj karu,
Dažkārt – pat uz mūžu garu,
Tiem, kas “shēmo”, ņirdzot malā,
SAVU vinni BRĀĻU galā?!?
Kam Tev acis, kam Tev ausis,
Ja – tās TIKAI akli klausīs,
“Brāļu kara” ZOMBĒTĀJUS,
Kam Jūs, BRĀĻUS, vajag vājus?
Kam Tev jēga, Dieva dota,
“Smadzeņpodā” ierievota?
Lai to, trula naida varā,
Nozaudētu “brāļu karā”?!?
Kam Tev Dvēselīte miesās,
Kas par “brāļu kariem” tiesās,
VISUS (Tevi – tajā skaitā),
Kuri SAVUS BRĀĻUS maitā?
…
“Brāļu kari”, BRĀĻU (?!?) kari ~
Ko Tu, CILVĒK (!!!), tajos dari?!???
Kam Tu MUĻĶU zemes “valsti”,
Karodams ar BRĀĻIEM balsti?!?…
Vai Tev Radītājs ir skaudis,
To, ko zina VISI ļaudis:
Kur, kā LUMPENIS, vairs deri ~
TĀDS, kas BRĀLI “vinnēt” ceri?!??
“Brāļu kari” MUĻĶU zemē “latv(ĀN)ijā”.
( ‘aktuālais redzējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
“Brāļu kari”, BRĀĻU (?!?) kari ~
Ko Tu, Letiņ, tajos dari?!???
Kur, kā Cilvēks(?), VISPĀR deri ~
TĀDS, kas BRĀLI “vinnēt” ceri?!??
.
..
Ko Tu “brāļu karos” meklē?
SEV un BRĀLIM “renti” peklē?!?
Kam Tev rīkli pārgrauzt gribas,
Izraut Sirdi, dragāt ribas?…
Kam Tev kalpo rokas, kājas?
Brāli sist, līdz – pagurst vājas??
Brāli spārdīt, līdz – ļimst ceļos,
“Karakalpi”, kam ceļš “veļos”?!?
Kam Tu “ienaidniekos” prasies,
Kad ar paša BRĀĻIEM “kasies”?
Kāpēc naidu atvem, mel(n)u,
BRĀLI “mālējot” par “vellu”?
Kam Tu provocēt ļauj karu,
Dažkārt – pat uz mūžu garu,
Tiem, kas “shēmo”, ņirdzot malā,
SAVU vinni BRĀĻU galā?!?
Kam Tev acis, kam Tev ausis,
Ja – tās TIKAI akli klausīs,
“Brāļu kara” ZOMBĒTĀJUS,
Kam Jūs, BRĀĻUS, vajag vājus?
Kam Tev jēga, Dieva dota,
“Smadzeņpodā” ierievota?
Lai to, trula naida varā,
Nozaudētu “brāļu karā”?!?
Kam Tev Dvēselīte miesās,
Kas par “brāļu kariem” tiesās,
VISUS (Tevi – tajā skaitā),
Kuri SAVUS BRĀĻUS maitā?
…
“Brāļu kari”, BRĀĻU (?!?) kari ~
Ko Tu, CILVĒK (!!!), tajos dari?!???
Kam Tu MUĻĶU zemes “valsti”,
Karodams ar BRĀĻIEM balsti?!?…
Vai Tev Radītājs ir skaudis,
To, ko zina VISI ļaudis:
Kur, kā LUMPENIS, vairs deri ~
TĀDS, kas BRĀLI “vinnēt” ceri?!??
tos, kuri aizgāja dienēt nacistu armijā labprātīgi, uzskatot to par savu idejisko aicinājumu, vispār nebūtu ko atcerēties, jo tas ir Latvijas kauns un negods. Tie ir tādi paši pakalpiņi un kangari kā tie, kuri līda visos caurumos komunistu valdībai. Tādu pielīdēju un neliešu mums pietiek arī tagad, pat mazliet par daudz savairojies, pateicoties izvērstajai “eiropejiski-proamerikāniskajai” propagandai.
Nebija nekādas labprātības, bija tikai divas iespējas – iestāties Latviešu leģionā, jeb tika mobilizēts vācu armijā. Vajag izlasīt:
Rudolfs Bangerskis – Mana mūža atmiņas. Izd. IMANTA Kopenhāgenā (1958. – 1960.)
Mape https://disk.yandex.ru/d/IfHBb5PP3Yu9mY?w=1
Ja kāds tika iesaukts bez izvēles, tad tas nenozīmē, ka lielākā daļa iestājas nelabprātīgi. Neņemsim pieņēmumus par faktu.
Augsti novērteju šādu materiālu publicēsanu.
Paldies Jums.
Es pats esmu ko Kurzemes, tāpēc Kurzemes Cietoksnis ir diezgan pazīstama vieta. Nākošmenes apritēs 30 gadi, tamdēļ esmu uz šīs pasaules pietiekami padzīvojis, tajā pašā laikā man ir izpalikusi LPSR propagandas smadzeņu indes deva. Cilvēks, kas rakstīja iepriekšminēto komentāru, ir upuris. Stoholmas sindroms ir tāda parādība, kas upurim pēc varmākas mocīšanas liek sevi uztaisīt par vainīgo, bet varmāku par neitrālu personu. Tas ir aizsardzības mehānisms, diemžēl ne visi no vecākās paaudzes spēja pretoties varmācīgajām idejām un uzspiestajai ideoloģijai, daļa padevās, sabruka un pieņēma varmāku par labu esam, bet sevi un savus senčus kā vainīgus pie savas eksistences.
Es pec vidusskolas iestājos vēsturniekos un pabeidzu ar labām sekmēm, līdz ar to man ir labs kopējais ieskats tautu vesturē.
Visā vēsturē ir pietiekami daudz laba un slikta, pats termins labs un slikts ir pietiekami relatīvs. Bet es zinu vienu lietu noteikti – tautas, kas nelepojas ar saviem karavīriem, kas ar tautas simbolu uz piedurknes – Latvijas karogu – cīnijās pret tiem, kas nule bija iebrukuši, spejīgākos izsūtījuši, mantu atņēmuši, kultūru piespļāvuši, ir nolemtas iznīcībai.
Tautas, kas atrod darvas pilienus medus mucā un pasludina visu medus mucu par darvu, kas iegrimst paššautīšanās tīksmē, kas atrod sava vēsturē dubļus un smērē tos sev uz galvas – ir lemtas iznīcībai.
Leģionāri izdarīja daudz labu, cīnijās godam, tos nevajag pīt kopā ar nesaistītām lietām. Atsevisķus izņēmuma gadījumus pasludināt par normu. Tieši mežabrāļi – leģiona turpinajums – ir nenoliedzams pierādījums visai pasaulei, ka nekāda “labpratīga iekļaušanas padomju tautu saimē diženas krievu tautas virsvadībā” nenotika.
Es un mana radu saime, mana gada gājuma paziņas – visi lepojamies ar leģionāriem, pieminam tos kā neatņemamu, mūsu vēstures lapu, kurai ir saistība ar drosmi, kopību un apvienošanos kopīgam mērķim – savai valstij.
Tieši tā iemesla dēļ, ka vēl šur tur saglabājusies tendence PSRS laikā sadomātus postulātus atgremot un kultivēt – ir labi ar dakšām pacilāt sastāvējušos slāņus un izvēdināt siena čupu. Tad nu izlien ārā visādi tumsas iemītnieki, kas mīl slēpties no dienas gaismas. Ar katru pārcilājienu trūdu smaka mazinās un siens izzūst, paliek tīrāks. Bet mitrumu mīlošās vaboles dodas citur.
Leģionāri nebija nedz nacisti, nedz upuri, tam vienkārši nav faktuāla pamatojuma, ja neskaita visādus lozungus un trulu propagandu. Tieši otrādi, arvien vairāk materiāli un fakti parādās, kas pierāda tieši pretējo. Un mans uzdevums ir to publicēt. Lai cilvēki izvēlas nevis lozungus un bezpamatojuma iedomas, bet faktus, paši tos parbauda.
Jebkuriem viedokļiem ir tiesības pastāvēt, tā kā pārstāvu jauno paaudzi, kas skolojusies un augusi pēc 1991.gada, tad varu tikai runāt par manu paaudzi – mums sveša ir PSRS macītā sagrozītā vēsture un mēs paši mākam izvērtēt faktus.
Galvenais, lai tie būtu aplūkojami un atrodami. Tālāk lai katrs pats spriež, kam ticēt.
Cenzūra nav pieļaujama.
Ričards Pļavnieks. Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latvijas drošības palīgpoliciju [holokausts un tā konteksts]. Nacistu kolaboracionistu tiesas prāvas aukstā kara laikā.
Latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Ričards Pļavnieks sniedz ieskatu latviešu kolaboracionistu darbībā nacistu okupācijas gados – https://disk.yandex.ru/d/X0BUQ86RXHB2Wg