Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psichiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā «Leļļu nams» (1879.).
