Viljams Šekspīrs. Veltas pūles mīlā

VeltaspulesmilaVShekspirsfb2

Veltas pūles mīlā pieskaitāma pie pašiem pirmajiem Šekspīra darbiem un pirms Šekspīra jau agrāk bijusi publikai pazīstama. Pēc vispārējā rakstura komēdija pieskaitāma tā sauktajām masku spēlēm, kādas sarīkoja karaļu un augstmaņu pilīs. Saturs šīm spēlēm lielāko tiesu alegorisks, bieži arī pastorāls, ar mīlas intrigas sižetu, bet allaž jautrs, ar šarža un bufonādes piemaisījumu, ar klauniem un citām jokdaru personām. Veltas pūles mīlā ir viena no tām nedaudzajām Šekspīra lugām, kurām tieši avoti nav uzrādāmi. Liekas, sevišķu avotu viņam še arī nemaz nevajadzēja: komēdijas saturs vienkāršs un bez spraigākas darbības. Galvenā uzmanība te nav pievērsta intrigai un notikumiem, bet dialogam. Visa luga īstenībā nav nekas cits kā vien vārdu turnīrs starp dažādu kārtu cilvēkiem, kas cenšas pieveikt cits citu veiklām atbildēm un izzobojumiem.

indexarhīvs    yandex    mega

Viljams Šekspīrs. Venēcijas tirgotājs

VenecijastirgotajsVShekspirsfb2

Ģeniāls sacerējums no parasta rakstu darba atšķiras ar to, ka tas ar laiku nezaudē savu aktualitāti. Viens no šādiem darbiem ir Viljama Šekspīra „Venēcijas tirgonis”. Notikumu darbība risinās Venēcijā. Bagāts un cienījams tirgotājs, izpalīdzot savam draugam, aizņemas no ebreju augļotāja (mūsdienu terminoloģijā – baņķiera) ievērojamu naudas summu. Par cik baņķierim ir naids uz tirgotāju, kurš traucē tā biznesam, dāļājot bezprocenta aizdevumus, ķīlā tas prasa mārciņu tirgotāju miesas sirds rajonā, jeb pēc būtības – dzīvību. Tirgotājs piekrīt, jo aizņemamā summa viņam nav liela, tikai jāpagaida, kad atgriezīsies kāds no viņa pa pasauli klejojošajiem kuģiem. Kuģiem, protams, atgadās visādas nejaušas nelaimes un tie laikā neatgriežas un tirgotājs nevar atdot parādu. Baņķieris līksmo un gavilē un pieprasa viņam tiesiski un likumīgi pienākušos īpašumu – mārciņu tirgotāja miesas no sirds rajona. Valstsvīri mēģina atrunāt baņķieri, saka, ka viņš nogalinās tirgotāju, prasot parādzīmē norādīto ķīlu, bet nekas nelīdz – baņķieris paliek pie sava. Augļotājs pat atsakās no piedāvājumiem atlīdzināt tirgotāja parādu dubultā, viņš grib tā miesu un viss, un, ja viņam netiks dots tas, kas pēc likuma tam pienākas, tad viņš ies pa pasauli stāstīt, ka Venēcijā neievēro likumus (tā nav tiesiska valsts), kas venēciešiem nav izdevīgi, jo tad viņiem neviens vairs neticēs un darīšanās ar viņiem neielaidīsies (mūsdienās to sauc par starptautiskajām sankcijām, kredītreitinga pzemināšanu un vēl citos vārdos ar). Tādu, lūk, stāstu ir sacerējis Viljams Šekspīrs tālajā 1623.gadā. Un šis stāsts dzīvē atkārtojas vēl un vēl, un tagad atkal arī Latvijā. Gan valsts ir venēcijas baņķieru varā, gan tās uzņēmēji, gan arī liels skaits iedzīvotāju, un, ja Tu nespēj segt parādu, tad zini, ka baņķieris bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem izgriezīs mārciņu Tavas miesas, Tavu vecāku miesas un Tavu bērnu miesas, jo tas viņam tiesiski un likumīgi pienākas. Tāda ir baņķieru filozofija, tāda ir viņu daba, tāda ir arī daudzu juristu, menedžeru un uzņēmēju daba – ja ir izdevies panākt kādu formālu tiesību, tad tā ir jāizmanto pilnībā, neskatoties uz jelkādiem morāles un ētikas principiem. Tas, ka tiesiskums un likumība bez cilvēcības, bez ētikas, bez sirds ir dziļi amorāla un visos veidos nosodāma, viņus pārāk nesatrauc. Vienīgais, kas viņus spēj atturēt, tas ir pretspēks, tā ietekmē viņi no cietsirdīgiem, nepielūdzamiem bendēm pārvēršas laipnos, smaidīgos, pieglaimīgos un, ja vajag, pat pazemīgos cilvēkos. Latvijā tagad šie baņķieri ir Vienoti, viņiem ir atlicis izmānīt no cilvēkiem pēdējās asins lāses parakstam, pēdējo uzticības apliecinājumu, lai praksē stiprinātu absolūta tiesiskuma baušļus un ņemtu no mums visu, ko vien var paņemt – mārciņu gaļas sirds rajonā.

indexarhīvs    yandex     mega

Viljams Šekspīrs. Vētra

VetraVShekspirsfb2

Tāpat kā citām lugām, ari traģikomēdijai Vētra Šekspīrs vielu smēlis no vairākiem avotiem. Traģikomēdijā Vētra nav ne cīņas, ne konfliktu. Viss notiek it kā pēc Prospera burvju zižļa mājiena. Nemitīgi dzirdamas skaņas: gan dziesmas, gan viļņu čalas, vēja auri, meža šalkas, cilvēku soļu čaboņa biezokņos vai gar smilšaino piekrasti. Neapklust arī cilvēku balsis. Dusmas, zaimus, apsūdzību, sajūsma un mīlu pauž viņu vārdi. Vētrā ir mīlestības fābula. Ferdinands un Miranda ir jau pazīstama motīva jauna variācija ar jauniem mīlētāju vārdiem un vaibstiem, viņu mīlestība uzplaukst un zied kā gaismas piesātināts sapnis. Jaunie mīlētāji — Šekspīra pēdējie mirdzošie sapņu un ilgu tēli. Tādēļ Vētrā brīžiem ieskanas tādas kā skumjas pārdomas.

indexarhīvs    yandex    mega

Viljams Šekspīrs. Ziemas pasaka

ZiemaspasakaVShekspirsfb2

Sižetu Šekspīrs ņēmis galvenokārt no Roberta Grīna romāna Pandosto (1588). Lai gan traģikomēdijai Ziemas pasaka, tāpat kā dažai labai viņa romantiskajai lugai, trūkst personas, ap kuru savītos lugas darbība, tomēr darbību nosaka un virza arī te galvenokārt viens raksturs — karalis Leonts ar savu aklo greizsirdību, kas rada tik daudz sarežģījumu un posta. Tam pretstatā spilgti izceļas gan Hermiones sirdsskaidrība, gan Mamillija un Peritas piemīlīgums. Šādus pievilcīgus pretstatus varam saskatīt ne vien tēloto personu raksturos, bet arī lugas saturā un darbībā. Karaļa Leonta raksturs un lugā notēlotie notikumi ļauj Ziemas pasaku nosaukt par traģikomēdiju. Bet citādi tā tomēr ir un paliek pasaka, kam ar tiešo dzīvi maz sakara.

indexarhīvs    yandex    mega

Viljams Šekspīrs. Kopoti raksti

ViljamsShekspirs1fb2

Šekspīra daiļrade un bibliogrāfija
Viljams Šekspīrs dzimis 1564. gadā, kā stāsta, 23. aprīlī Stretfordā pie Evonas Vorikšīras grāfistē Anglijas centrā. Viņa tēvs Džons Šekspīrs bijis visai turīgs cilvēks, pēc aroda cimdu meistars. Jaunais Šekspīrs mācījies vietējā gramatikas skolā, ko tolaik uzskatīja par vienu no labākajām Anglijā. Pēc kāda laika, ap 1593. gadu, Šekspīrs iestājies Berbedža trupā, kur strādājis par aktieri, režisoru un dramaturgu, bet kopš 1599. gada kļuvis arī par līdzīpašnieku. Taču jau pirms iestāšanās šai trupā, sākot ar 1590. gadu, Šekspīrs patstāvīgi rakstījis lugas, ko nodevis dažādiem teātriem, un, kā domā daudzi viņa biogrāfi, varbūt pēc trupas pasūtījuma arī pārstrādājis citu lugas. Kā aktieris Šekspīrs laikam nav bijis sevišķi slavens. Ir zināms, ka viņš tēlojis mazāk svarīgas lomas — Hamleta tēva garu, veco Ādamu lugā Kā jums tīk un dažus maznozīmīgus karaļus hronikās. Toties kā dramaturgs un dzejnieks viņš drīz vien guvis atzinību.
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-1
Jānis Sudrabkalns. Viljams Šekspīrs  ; Ričards III. Tulkojis Fricis Adamovičs  ; Divi Veronieši. Tulkojis Ēriks Adamsons  ; Veltas pūles mīlā. Tulkojis Andrejs Upīts  ; Maldu komēdija. Tulkojis Andrejs Upīts  ; Komentāri. Kārlis Egle, Valda Beitāne .
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-2
Spītnieces savaldīšana. Tulkojuši Kārlis Egle un Rūdolfs Egle ; Romeo un Džuljeta. Tulkojis Kārlis Egle ; Sapnis vasaras nakti. Tulkojusi Valija Brutāne  ; Ričards II. Tulkojuši Jēkabs Jansons-Saiva un Aivars Jansons-Saiva  ; Venēcijas tirgotājs. Tulkojis Alfrēds Krūklis  ; Komentāri. Kārlis Egle, Valda Beitāne
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-3
Jautrās vindzorletes. Tulkojuši Rūdolfs Egle un Pauls Kalva ; Liela brēka, maza vilna. Tulkojis Valdis Grēviņš  ; Kā jums tīk. Tulkojis Valdis Grēviņš ; Divpadsmitā nakts. Tulkojuši Jānis Sudrabkalns un Valda Beitāne ; Gals labs — viss labs. Tulkojusi Erna Sprince  ; Komentāri. Kārlis Egle, Valda Beitāne
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-4      
Dots pret dotu. Tulkojusi Vizma Belševica ; Jūlijs Cēzars. Tulkojusi Mirdza Ķempe ; Hamlets. Tulkojis Kārlis Egle ; Otello. Tulkojuši Kārlis Egle un Pauls Kalva  ; Karalis Urs. Tulkojis Jānis Rainis ; Komentāri. Kārlis Egle, Valda Beitāne
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-5    
Makbets. Tulkojis Fricis Adamovičs  ; Antonijs un Kleopatra. Tulkojis Jānis Rainis  ; Perikls. Tulkojis Ojārs Sarma ; Ziemas pasaka. Tulkojis Kārlis Egle ; Vētra. Tulkojusi Erna Sprince . Komentāri. Kārlis Egle
indexarhīvs    yandex    mega
Viljams Šekspīrs. kopoti raksti-6
Henrijs IV. 1. daļa. Tulk. Aivars Jansons-Saiva ; Henrijs IV. 2. daļa. Tulk. Ojārs Sarma ;  Soneti
indexarhīvs    yandex    mega

Džeks Londons. Zādzība

ZadzibalugaDLondonsfb2

Luga. Misters Stārkveders ir ietekmīgs cilvēks, magnāts un politisks darbonis. Dzīves novakarē liktenis viņam pasniedz netīkamu pārsteigumu – viņš uzzina ka pret viņu senātā gatavojas uzstāties viņa meitas vīrs Hauerds Nokss. Un tad misters Stārkveders nolemj izdarīt noziegumu…

indexarhīvs    yandex    mega

Henriks Ibsens. Tautas naidnieks

Tautas_naidnieks(H.Ibsens)

Drāmas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muklāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pilsētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim piesola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīkpilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.» Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lieliski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.» No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni.

indexarhīvs    yandex     mega

Henriks Ibsens. Svētki Solhaugā

Svetki_Solhauga.(H.Ibsens)

Lugas «Svētki Solhaugā» darbība norisinās XIV gadsimtā. Te izskan protests pret bagātības postošo varu. Būdama nabadzīga jaunava, Marģita mantas dēļ apprecējusies ar Solhaugas dzimtkungu, kas spēj gan sievu ietērpt krāšņās drānās un izrotāt mirdzošiem dārgakmeņiem, bet nevar modināt viņā mīlestību. Greznajā pilī viņa jūtas kā gūstekne. «Mans mūžs tikai bēdas un sirdēsti vien!» Marģita izmisusi nopūšas. Lai parādītu viduslaiku koloritu, Ibsens lugu beidz reliģiskā noskaņā: Marģita aiziet klosterī, koris slavina radītāju.

indexarhīvs     yandex     mega

Henriks Ibsens. Spoki

Spoki(H.Ibsens)

Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu liberālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brīvāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jūtas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriezties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reliģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu. Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums.

indexarhīvs     yandex     mega

Henriks Ibsens. Pērs Gints

Pers_Gints(H.Ibsens)

Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola.

indexarhīvs      yandex     mega