Henriks Ibsens. Tautas naidnieks

Tautas_naidnieks(H.Ibsens)

Drāmas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muklāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pilsētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim piesola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīkpilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.» Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lieliski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.» No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni.

http://yadi.sk/d/QnsNa1cbKawtW

Henriks Ibsens. Svētki Solhaugā

Svetki_Solhauga.(H.Ibsens)

Lugas «Svētki Solhaugā» darbība norisinās XIV gadsimtā. Te izskan protests pret bagātības postošo varu. Būdama nabadzīga jaunava, Marģita mantas dēļ apprecējusies ar Solhaugas dzimtkungu, kas spēj gan sievu ietērpt krāšņās drānās un izrotāt mirdzošiem dārgakmeņiem, bet nevar modināt viņā mīlestību. Greznajā pilī viņa jūtas kā gūstekne. «Mans mūžs tikai bēdas un sirdēsti vien!» Marģita izmisusi nopūšas. Lai parādītu viduslaiku koloritu, Ibsens lugu beidz reliģiskā noskaņā: Marģita aiziet klosterī, koris slavina radītāju.

http://yadi.sk/d/rMgGAa9wKawpJ

Henriks Ibsens. Spoki

Spoki(H.Ibsens)

Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu liberālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brīvāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jūtas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriezties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reliģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu. Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums.

http://yadi.sk/d/PQmN3nQeKawk8

Henriks Ibsens. Pērs Gints

Pers_Gints(H.Ibsens)

Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola.

http://yadi.sk/d/jTJqs8l1Kawg4

Henriks Ibsens. Leļļu nams

lellunams(h.ibsens)

Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psichiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret  ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā «Leļļu nams» (1879.).

http://yadi.sk/d/kYDg4NTTKawce

Henriks Ibsens. Brands

brandsibsensh

Te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot».

http://yadi.sk/d/b-SonjWbKawYp