Bilžu grāmatu sērija
Viktors Igo. Parīzes Dievmātes katedrāle
Galvenā varone ir pati Parīzes Dievmātes katedrāle, kuras fonā risinās kāda kaislību plosīta garīdznieka, Katedrāles Zvaniķa un baznīcas patvērumā nonākušās Esmeraldas, kur apsūdzēta noziegumā būdama nevainīga, drāma.
Viktors Igo. Nožēlojamie
Ievērojamā franču rakstnieka Viktora Igo romāns-epopeja «Nožēlojamie» pieder pie laikmeta romantiskās prozas pašiem augstākajiem sasniegumiem. Savā darbā rakstnieks attēlojis Francijas dažādu sabiedrības šķiru dzīvi laikposmā no Napoleona sakāves pie Vaterlo līdz 1832. gada jūnijam, kad tika apspiesta Parīzes sacelšanās pret jūlija monarhiju. Galvenais varonis ir Žans Valžāns, kas romānā simbolizē tautu, kuru samin netaisnie sociālie apstākļi. Kamēr, likumu un paražu uzturēts, pastāvēs sociālais lāsts, kas pašā civilizācijas plaukumā mākslīgi rada pekli un kamēr virs zemes būs nabadzība un trūks gara gaismas, tādas grāmatas kā šī būs vajadzīgas.
Pirmā grāmata: indexarhīvs yandex mega
Otrā grāmata: indexarhīvs yandex mega
Viktors Igo. Cilvēks kas smejas
Viens no skaistākajiem grāmatas nosaukumiem, viena no kontraversālākajām, tai pat laikā – neuzbāzīgākajām grāmatas tēmām. Bērnu sejas izkropļošana bagāto izklaides vajadzībām, lai gan nav vēsturiski apstiprināts fakts, jau pats par sevi kliedz pēc taisnības kā vairums Igo darbu. “Cilvēkam, kas smejas” piemīt vairāk no postmodernisma, nekā varētu iedomāties. Grāmata neiekļaujas Igo daiļradē arī ar to, ka darbība nerisinās vis Francijā, bet 17-18.gs mijas Anglijā: “Tas bija tais laikos, kad kāda karaliene, iedomādamās, ka iemantos mūžīgu pazudināšanu, iztēlojās elli kā gultu ar rupjiem palagiem.” Interesanti, ka arī “Vertigo” tiek slavēts par to, ka ir vismazāk Hičkoka stila filma. Grāmatas oriģinālnosaukums esot bijis “Pēc karaļa pavēles”. Epigrāfā autors min, ka vēl labāk romānam piestāvētu vārds “Aristokrātija”: “Anglijā viss ir dižens, pat tas, kas nav labs, pat oligarhija. Angļu patriciāts ir patriciāts šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nekur pasaulē nav bijis spožākas, nežēlīgākas un tik dzīvotspējīgas feodālās iekārtas kā Anglijā.” Tāpat grāmatas sižets cieši savijas ar tālaika britu politisko iekārtu, kurā uz brīdi paspīdējusī republika atkal tiek nomainīta, turklāt, pēc tautas lūgumiem, ar monarhiju. Kamēr aristokrātija tiek kritizēta par tās vieglprātību un paštaisnumu, tauta – par pakļaušanos un pūlis – par muļķību; viena no retajām vietām, kur Igo kļūst cinisks: Atžilbuši no [Kromvela laika Anglijas ar plašām brīvībām, presi u.tml.] politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs.” Igo darbam piemīt skumjš skanējums: tajā atbalsojas nekad ar pasauli nesamierinātu cilvēku raudas un nebeidzama, nepanesama nevienlīdzība: “Domās viņš uzmeta saltu atvadu skatienu šai nupat redzētajai sabiedrībai. Laulība bez mīlestības, ģimene bez brāļa jūtām, bagātība bez sirdsapziņas, skaistums bez tiklības, tiesa bez taisnīguma, kārtība bez līdzsvara, varenība bez saprāta, vara bez tiesībām, spožums bez gaismas.”