Garlībs Merķelis, «mazais latvietis», pēc cilmes Baltijas vācietis, kas latviešu valodā nav uzrakstījis nevienu rindu, bet ar savu pašaizliedzīgo, kvēlo cīņu pret feodālismu, par latviešu atbrīvošanu no dzimtniecības jūga ir visciešākām saitēm saistīts ar latviešu tautas vēsturi, kultūru, literatūru. «Mazā latvieša» diženais vārds izaudzis liels, un pēc divsimt gadiem mēs dziļā cieņā pieminam šo pašaizliedzīgo cilvēku, vienu no sava laika lielākajām personībām un drosmīgākajiem domātājiem.
saturs: Brīvība pieder pie cilvēka dabas, tāpat kā elpošana un jušana ; Par brīvu kapitālistiskās ražošanas veidu Latvijā . Literatūra ir katras jaunas, augšuptiecošas nācijas nepieciešamība ; Iekarošana ir pārkāpums pret cilvēci, tā ir tautas laimes slepkavošana
LATVIEŠI, SEVIŠĶI VIDZEMĒ FILOZOFISKA GADSIMTEŅA BEIGĀS. (A. Feldhūna redakcijā) ;
1793.-1796. gadā Garlībs Merķelis strādājis par mājskolotāju Nīataures Annas muižā pie apriņķa tiesneša A. fon Tranzē, kur vācu valodā sarakstījis grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. Grāmata latviski izdota 1905. gadā A. Būmaņa tulkojumā. Pirms tam izplatījās rokrakstā J. Pulāna tulkojumā.Laikmetā, kad pat lepnais anglis pūlas, lai piešķirtu brīvību un pilsoņu tiesības saviem vergiem nēģeriem, Eiropā ir veselas tautas, kas, atzītas par nespējīgām baudīt personīgu brīvību un attīstīties, lokās zem visnežēlīgākā despotisma pātagas, žvadzina savas vergu važas ap brīvo senču kapiem, apstrādā savus laukus tām mūžīgi svešas ļaužu šķiras labā un padara to bagātu, pašas vai mirstot badā. Un kas tās samin? Valdnieki? Nē! Viņu līdzpilsoņi. Ziedoti nedaudzu muižnieku mantkārībai, latvieši un igauņi tautu rindā ir nulles, līdz reiz – kaut dižās, lielās Katrīnas gudrība vēlākajām paaudzēm aiztaupītu šīs šausmas! – līdz reiz arī šīs tautas pierādīs savas tiesības ar uguni un zobenu un savu varmāku asinīm.
VIDZEMES SENATNE. 1. grāmata. (Tulk. M. Kaudzīte.) , Otrā daļa. Latviešu apraksts divpadsmitā gadu simtenī ; Trešā daļa. Seno latviešu ticība ;
Jau sešdesmit gadus agrāk tas viss bij iesācies Vidzemē. Še dzīvoja latvieši divpadsmitā gadu simtenī, kā jauni atnācēji, vēl izklaidu. Viņi bij gan jau apstrādājuši lielāko tiesu iekšējās zemes, bet bez lielciemiem, tikai pa vienam dzīvoklim, un maksāja nodokļus krievu kņaziem, kuri vecos iedzīvotājus, igauņus un līvus, bij padarījuši par saviem maksātājiem. Šī tad bij latviešu valsts vājākā daļa, un šī tad arī kļuva visagrāk pārņemta no vācu laupītājiem. Garīdzniecīgā viltība ievilkās vispirms, un kad viņa bij iekliķējusies dzīves vietā, tad tā aicināja līdzi savus palīgus, slepkavības un laupīšanas kārību, lai viesmīlīgos saimniekus padarītu par vergiem viņu pašu mājā. Tulkojis Kaudzītes Matīss, 1906.gadā
VANEMS IMANTA. Latviešu teika. (Tulk. A. Grēviņa.)
“Tas tomēr būs smags, sodāms noziegums! Kaupo! Izvirtuši, nožēlojami mīkstčauļi bieži vien noplītēs mūsu pēcnācēju smadzenes; viņus noturēs par gļēvuļiem, ja viņi piesmietās meitas klēpī neliks vaimanājošo māti šaust līdz nāvei vai nepavēlēs dēlam pātagot tēvu par to, ka tas kritis postā. Ak, Kaupo! Šai kauna pilnajā, riebīgajā dzelzs jūgā mūsu pēcnācēji pagrims, zaudēs cilvēcību, pat aizmirsīs, ka viņu tēvi reiz bijuši cēla brīva tauta! Mans brāli! Sarauj viltnieku saites! Atgriezies atpakaļ pie savas tautas! Palīdzi mums aiztriekt viltīgos laupītājus no mūsu īpašuma atpakaļ uz viņu pašu zemi!»
MANAS DZĪVES TĒLOJUMI UN RAKSTUROJUMI. (Tulk. B. Arnicāne.)
«kāda ir tava īstā specialitāte? Tu iesāki ar dzeju, «Latviešos» izvērsies par publicistu, «Vidzemes senatnē» kļuvi par vēsturnieku. «Atgriešanās Vidzemē» un «Vanems Imanta» tevi atkal pārvērta par dzejnieku. Pēc tam savās «Vēstulēs» kļuvi par kritiķi, bet laikrakstā «Der Freimiilige» no jauna par politisku publicistu. Tagad tu esi pievērsies statistikai, raksti par lauksaimniecību un rūpniecību. (Kopš diviem gadiem es biju sācis izdot savu «Provinzialblalt».) Kas tu īstenībā esi?»
mape: indexarhīvs yandex mega