Vēsturiskajā romānā Pertas skaistule, Valters Skots (1771-1832) radījis kolorītu priekšstatu par viduslaiku skotu dzīvi 14. gadsimta beigās, spraigas politiskās cīņas gaisotni un attēlojis savdabīgus tautas tēlus.
Kalniešu, ķeltu cilts pēcteču, brīvības mīlestība, cilvēcība, dvēseles siltums romānā krasi kontrastē ar Pertas pilsētas “civilizēto” iedzīvotāju aprobežotību, nežēlību un augstprātību, kur valda nesaskaņas starp sabiedrības slāņiem, bruņiniekiem, feodāļiem un karaliskās ģimenes locekļiem.
Lai gan vienu no galvenajiem varoņiem – ieroču meistaru – rakstnieks tēlo kā drosmīgu un labestīgu cilvēku, šis raksturojums, stāstam attīstoties, reizēm nonāk pretrunā ar varoņa rīcību, kurš, nenoliedzami būdams drosmīgs un fiziski ārkārtīgi spēcīgs, tomēr, tāpat kā citi pilsētnieki, ir augstprātīgi naidīgs pret kalniešu cilšu pārstāvjiem, pie kam šis naids izrādās tik liels, ka viņš gatavs “varonīgi” uzņemties neprātīgo risku un iesaistīties kalniešu savstarpējā asiņainajā turnīrā Pertas Pļavā, bezjēdzīgi apkaujot daudzus patiesi drošsirdīgus, uzticamus un godājamus karotājus, kuri cīnījās par savu dzimto zemi un klanu, kamēr viņš, kā pats to atzina, cīnījās tikai “par savu roku”, un visai apšaubāmo vajadzību atriebties jaunajam (gandrīz vēl zēns), nepieredzējušajam Kuhilu klana vadonim Hektoram Mak-Ianam.
