Fjodors Dostojevskis. Piezīmes no pagrīdes

PiezimesnopagridesFDostojevskisfb21

Fjodora Dostojevska garo stāstu “Piezīmes no pagrīdes” (1864) kritiķi mēdz dēvēt par uvertīru viņa grandiozo romānu piecniekam: “Noziegums un sods”, “Idiots”, “Velni”, “Pusaudzis”, “Brāļi Karamazovi”. Stāstā tiek aizsāktas tēmas, noskaņas un problēmas, kuras turpmākajā rakstnieka daiļradē ieņem centrālo vietu. Romāna galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolasbiedriem – veiksminiekiem pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni. Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās “Piezīmēs no pagrīdes”, ne reizi neminēdams to vārdā, ir Nikolajs Černiševskis – romāna “Ko darīt?” autors. 1860.gadu liberālās idejas un saprātīgā egoisma teorija, pēc kuras cilvēks rīkojas, sava labuma vadīts, ir tas, ko noliedz un kam pretojas Dostojevska pagrīdnieks.

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Polzunkovs

PolzunkovsFDostojevskisfb2

Kāds Pēterburgas ierēdnis Polzunkovs pievērš sev vispārēju uzmanību ar savām dīvainajām manierēm, vēlēšanos visur būt uzmanības centrā un neparastu ākstīgu ārieni, neskatoties uz to, ka labi un izsmalcināti ģērbjas. Viņš piedāvā sabiedribai uzklausīt savu bēdu stāstu, uzkāpj uz krēsla un vispārēju joku pavadībā sāk savu runu. Izrādās, ka viņš lūdzis savam priekšniekam viņa meitas roku, bet saņēmis atteikumu, tādēļ savācis kompromātu par savu priekšnieku un izspiedis no viņa pusotru tūkstoti rubļu, un arī piekrišanu meitas precībām.Tomēr pēc tam, kad notiek gatavošanās kāzām, Polzunkova kompromitējošais materiāls zaudē savu nozīmi, priekšnieks vispirms paņem atpakaļ naudu, pēc tam atsauc saderināšanos un visbeidzot Polzunkovu atbrīvo arī no darba

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Proharčina kungs

ProharcinakungsFDostojevskisfb2

pavecāks ierēdnis Proharčins īrē gultasvietu pie kādas saimnieces, kura no viņa ņem tikai 5 rubļus, kamēr no citiem īrniekiem divreiz vairāk. Jaunākie īrnieki dažādi izzobo Proharčinu, jo viņš ir visai skops, nesabiedrisks un arī prāta ziņā ne sevišķi attīstīts. Viņi stāsta Proharčina klātbūtnē viens otram dažādas briesmu lietas par it kā gaidāmajām nepatīkamām izmaiņām darbā, ka būšot visiem ierēdņiem jākārto eksāmeni, jāiet deju kursos utt. Proharčins visām šīm blēņām notic un pamazām zaudē sajēgu, sāk iedzert kopā ar šaubīgiem tipiem, kamēr kādu dienu nomirst.

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Romāns deviņās vēstulēs

RomansdevinasvestulesFDostojevskisfb2

stāsta kompozīcija balstās uz to, ka divi blēži raksta viens otram vēstules. Pjotrs Ivanovičs savās vēstulēs ir pieklājīgs, ceremoniāls, delikāts, bet Ivans petrovičs visai rupjš, tomēr centienos vienam otru apkrāpt un piemānīt abi korespondenti ir līdzvērtīgi. Beigās abi neparastā veidā izrādās piemānīti…

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Saimniece

SaimnieceFDostojevskisfb2

Stāsta galvenais varonis Ordinovs mēģina uzrakstīt baznīcas vēsturi un tādēļ norobežojas no cilvēkiem lai izveidotu pats savu neatkārtojamu “sistēmu” uz utopiskā sociālisma bāzes. Tomēr dramatiskie sarežģījumi ar kuriem saduras “sistēmas” veidotājs – vecticībnieka un burvja Murina personība, kura ietekmē atrodas jaunā skaistule Katrīna, kuru Ordinovs iemīlējis, beidzot noved rakstnieku pie idejiskās krīzes, un viņš atsakās no savas “sistēmas”

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Spēlmanis

SpelmanisFDostojevskisfb2

Par azarta spēļu postošo iedarbību uz cilvēku. Romāna varonis, kāds ģenerāļa bērnu privātskolotājs Aleksejs Ivanovičs ceļo kopā ar ģenerāļa ģimeni. Viņš iemīlējies ģenerāļa pameitā Poļinā, kura savukārt mīl kādu francūzi marķīzu de Grijē. Visa ģenerāla ģimene gaida vecmāmiņas nāvi, lai saņemtu milzīgo mantojumu, bet pati vecmāmiņa ierodas izdomātā pilsētiņā Rulettenburgā un pat netaisīdamās mirt nospēlē daļu savas bagātības ruletē. Aleksejs mēģina glābt stāvokli un arī uzsāk spēli, pie kam atgriež ievērojamu summu, kuru piedāvā Poļinai, tomēr viņa pārāk lepna un piedāvājumu noraida. Aleksejs aizraujas ar ruletes spēli un …

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji

StepancikovasciemsFDostojevskisfb2

Garā stāsta «Stepančikovas ciems» galvenais saturs ir divu raksturu — Opiskina un Rostaņeva attēlojums. Cilvēkus, kuru cilvēciskā cieņa aizvainota, Dostojevskis mums parāda divos galvenajos tipos: lēnīgajā un saniknotajā. Pie pirmā no tiem neapšaubāmi pieder Rostaņevs, pie otrā — Opiskins. Opiskina saniknojums daudzējādā ziņā izskaidrojams ar viņa neveiksminieka, piedzīvotāja sūro likteni. Fomas despotisms, viņa ņirgāšanās par citiem ir slimīga reakcija uz to, kas savā laikā darīts ar viņu. Fomas Fomiča aizvainotās personības paslepenā, niknā sacelšanās ne tikai kopumā, bet reizēm pat detaļās atgādina Goļadkina izturēšanos. Opiskina atriebībai nav noteiktas idejiskas ciņns rakstura. Šeit ir ņirgāšanās pašas ņirgāšanās dēļ, bez jebkādas redzamas vajadzības. Iedvesmas pilns despotisms, kas aizrauj pašu despotu, — tāda ir Fomas Opiskina rīcība. Brīžam sāk likties, ka nevis agrākās nelaimes padarījušas Fomu tādu, bet ka vainīga viņa nekrietnā daba, ka ļaunums slēpjas tieši tanī. Šeit skaidri jūtama atvirze no Beļinska sociālajām idejām, jo tas rakstīja: «Ļaunums slēpjas nevis cilvēkā, bet sabiedrībā.» N. K. Mihailovskis rakstā «Nežēlīgais talants» uzsvēra nevis Fomas saniknotību kā viņa iepriekšējās dzīves rezultātu, bet pašas viņa dabas nežēlību, Opiskina piederību pie «vilku sugas eksemplāriem». Kaut gan Dostojevska simpātijas pieder pulkvedim Rostaņevam, tas nepavisam nav stāsta pozitīvais varonis. Jūsmas izpaudumi, ko, par viņu runājot, bagātīgi šķiež dažas stāsta personas un vispirms stāstītājs, diez vai ir piedēvējami Dostojevskim. Neapstrīdams paliek tikai viens: pulkvedis pēc savas dabas ir labsirdīgs, viesmīlīgs cilvēks. Atklātība, bērnišķība viņu tuvina rakstnieka iemīļotajiem varoņiem. Taču Rostaņevs ir aprobežots vājas gribas cilvēks, viņš nepavisam nepazīst, nesaprot cilvēkus, visus idealizē. Lai paralizētu pulkveža visstingrāko apņemšanos, pietiek ar jebkuru niecīgu Fomas viltību. Galu gald atbrīvojies no svešas ietekmes, Rostaņevs, izrādās, ir spējīgs kļūt tikai par veclaiku muižnieku.

indexarhīvs / yandex / mega

Fjodors Dostojevskis. Velni

VelniFDostojevskisfb2

niknuma piesātināts pamflets pret pagājušā gadsimta sešdesmito gadu Krievijas atbrīvošanās kustību, pret revolūcijas un sociālisma idejām. Romāna autors skaidri apzinājās tā tendenciozitāti. «Uz darbu, ko es pašreiz rakstu žurnālam «Русский вестник»,» Dostojevskis atzinās N. Strahovam 1870. gada 5. aprīlī1 rakstītajā vēstulē, «es lieku lielas cerības, taču ne no mākslinieciskā, bet tendenciozitātes viedokļa; gribas izteikt dažas domas, kaut arī tādēļ zustu mana darba mākslinieciskums. Mani tomēr aizrauj tas, kas sakrājies prātā un sirdī, lai iznāk kaut vai pamflets, bet es būšu izteicies.»

indexarhīvs / yandex / mega