stāsts par Zaporožjes (Aizkrāces) Sečas varonīgo cīņu pret citzemju apspiedējiem.
Īss satura atstāsts. Pie veca kazaku palkavnieka Tarasa Buļbas atbrauc no Kijevas akadēmijas divi viņa dēli Ostaps un Andrijs – divi spēcīgi jaunieši, pie kam tikšanās reizē Ostaps ar tēvu pamanās pamēroties spēkiem, bet tēvs neko – tīri priecīgs, ka izdevies izaudzināt tādus stiprus dēlus un sarīko viesības, bet pēc tam kopā ar dēliem dodas uz Aizkrāces Seču, jo uzskata, ka nav labākas skolas, kā dzīves skola, ko dod Seča. Šeit viņus sagaida pie brīvās dzīves un kaujām pieradušie Buļbas cīņu biedri, kurus Buļba nolemj vest karagājienā pret senajiem kazaku ienaidniekiem turkiem, bet tad uzzina par poļu panu un žīdu arendatoru patvaļu un karaspēks nolemj doties uz Poliju, lai atriebtos par visu ļauno un pareizticības noniecināšanu. Līdz ar to, no laupīšanas karagājiena, šis karš iegūst tautas atbrīvošanās kustības raksturu.
Aizkrāciešu karaspēks aiziet līdz Dubnai, bet šeit satop stipru garnizona pretestību un nolemj ielenkt cietoksni un pagaidīt kamēr tur sāksies bads. Aiz gara laika aizkrācieši izlaupa un izkauj apkārtnes ciematus, izbradā sējumus. Buļbas dēli nav sevišķā sajūsmā par šādu rīcību. Kādu nakti Andriju pamodina tatāriete – kalpone poļu paņai, kurā Andrijs iemīlējies, kad gājis Kijevas akadēmijā. Šī poliete lūdz Andriju, lai tas aizsūta uz Dubnas cietoksni kaut nedaudz maizes. Andrijs piekrauj kules ar maizi, cik var panest un pa apakšzemes eju, kopā ar tatārieti ierodas aplenktajā cietoksnī. Saticies ar savu mīloto Andrijs atsakās no tēva, brāļa, biedriem un dzimtenes un paliek cietoksnī, lai palīdzētu to aizstāvēt. Poļu karaspēks arī ierodas pie Dubnas sienām garām piedzērušajiem un aizmigušajiem aplencējiem, daudzus aizkrāciešus nogalinot, bet daudzus saņemot gūstā, tomēr kazaku karaspēks ir skaitliskā pārsvarā un poļi spiesti patverties cietoksnī, Aplenkums turpinās, bet Buļba satriekts par dēla nodevību, uzzina, ka Sečai uzbrukuši tatāri un sagrābuši visu kasi un arī daudz gūstekņu. Aizkrāces karaspēks pie Dubnas sadalās, un daļa dodas atpakaļ uz Seču, lai glābtu kas vēl glābjams. Poļi, uzzinājuši, ka aizkrāciešu karaspēks kļuvis uz pusi mazāks,no pilsētas uzbrūk. Jātnieku vienības priekšgalā Buļba ierauga savu dēlu Andriju, ievilina viņu mežā, un nošauj. Tikmēr poļiem ieradušies palīgspēki un sakauj aizkrāciešus, ievainoto Buļbu dzīvi palikušie nogādā Sečā, bet Buļbas otrs dēls Ostaps tiek sagūstīts.izveseļojies Buļba pierunā žīdu Jankeli, lai tas viņam palīdz nokļūt Kijevā un izpirkt dēlu no gūsta. Nokļuvis kijevā Buļba redz cik zvēriski nežēlīgā veidā viņa dēlu nogalina poļu augstmaņi un, atgriezies Sečā, atkal savāc milzīgu karaspēku, ar kuru uzbrūk Polijai. Pat paši kazaki ievēro, cik nežēlīgs pret ienaidniekiem kļuvis Buļba. Poļu karaspēks tiek sakauts un hetmanis Potockis ar zvērestu apliecina, ka turpmāk nekad vairs neaizskars aizkrāciešus, tomēr Buļba viņam netic, nepiekrīt miera līgumam un ar savu pulku atdalās no pārējā kazaku karaspēka. Izrādās, ka viņam bijusi taisnība, poļi pārkāpj visus miera līgumus uzbrūk aizkrāciešiem un viņus sakauj. tikai Buļba ar savu pulku turpina karagājienu cauri Polijai, līdz hetmanis Potockis ar pieckārtīgu pārspēku pie Dņestras uzbrūk Buļbas pulkam. Četras diennaktis turpinās kauja, dzīvi palikušie kazaki izlaužas līdz Dņestrai, bet Buļbu ienaidnieka haiduki saņem gūstā un ar ķēdem piesien pie ozola, iedzen rokās naglas un uzkur apakšā ugunskuru, bet Buļba redz no ozola, ka pa Dņestru tuvojas laivas, uzsauc biedriem, lai viņi turpina cīņu un laivās bēg no pārspēka, pēc tam nolād savus ienaidniekus, paredzot visas Krievzemes apvienošanu un pareizticības uzvaru un mirst.
indexarhīvs / yandex / mega
