Triloģija ir rakstnieka bērnības un jaunības tēlojumu virkne, kurā atainojas paša rakstnieka pārdzīvotais, pieredzētais, novērotais. Par sevi rakstnieks runā tāpēc, lai skaidrāk parādītu tos cilvēkus, ar kuriem viņam bērnībā nācies sastapties. „Pastariņa dienasgrāmata” sniedz spilgtu priekšstatu par apstākļiem, kas bērnībā un jaunībā ietekmējuši rakstnieka uzskatus un mākslinieciskās personības veidošanos. Spēcīgi attēlota latviešu lauku sociālā vide laikā no 1874. līdz 1893. gadam un desmit gadu vērojumi Kaukāzā. Jau no mazām dienām Pastariņš ieaug darba dzīvē. Raksturīga ir „Pastariņa dienasgrāmatas” kompozicionālā uzbūve. Daudzos tēlojumos („Ziemas nodarbošanās”, „Siena pļaušana”, „Labības vešana”, „Rijas darbi”, „Kartupeļu rakšana” u.c.) autors stāsta par kāda lauku darba veidu. Birznieks-Upītis rāda sava mazā varoņa gaitas lauku darbu ikdienā. Darbs Pastariņam ir rotaļa, kuru zēns veic ar prieku un aizrautību. Birznieka-Upīša bērnu tēli māca saskatīt darba procesā skaistumu, interesantumu. Pastariņš izjūt sava darba uzdevuma nozīmību, redz sava darba nepieciešamību un jēgu. Ernesta Birznieka-Upīša Pastariņa triloģijā izcili nozīmīgs gan raitais bērnības tēlojums, gan spilgtais laikmeta kolorīts. Edgars Damburs par „Pastariņa dienasgrāmatu” teica: „Rakstnieks ar savu Pastariņu vēlējies pateikt: ta es augu, dzīvoju un cīnījos. Tāds bijis mans Dzirciems; ta ritēja dienas un gadi tālajā kalnu pasaulē, kas kļuva tikpat tuva un mīļa kā dzimtā puse. Un saglabāts vairāk labais: darba tikums, biedriskums un draudzības gars.”
indexarhīvs yandex mega
