Stāsti: Ziepju gabaliņš ; Kad klīda migla ; Sāpes ; Dēls ; Cukurs jau nebija vainīgs ; Vientuļš koks ; Anekdote ; Sirds smeldz ; Pirmais solis ir pats grūtākais ; Maize ; Un ceļš vēl kūp
Ja grib apzīmēt ko nemierpilnu, aicinošu un bezgalīgu; tad saka — ceļš. Pa to brauc mašīnas,- aiziet cilvēki un atkal atgriežas. Un arī tādās reizēs, kad nav neviena, tas hesastingst rāmā snaudulībā — vasaru uz tā sagriežas putekļu vērpetes, ziemu vējš dzenā sniegu, bet pavasaros pēc silta lietus ceļš kūp… Par sava pirmā stāstu krājuma galvenās domas paudēju Regīna Ezera izvēlējusies šādu kūpošu ceļu, kas modina ilgas pēc tāluma, iezīmējot kādu pavērsienu savu varoņu dzīvē. Vistiešāk to izjūt titulstāstā Laima, noraudzīdamās, kā aizbrauc zvejnieks Jānis, kas nedaudz stundās it kā atklājis viņai jaunu, līdz šim nepazītu pasauli. Daudz ko apjaust un saprast palīdzējusi austošā mīlestība, kas apraujas ieskaņa, atstādama klusu smeldzi un reizē ilgas pēc lielā, patiesā. Regīna Ezera risina nozīmīgas tēmas, jautājumus par cilvēka dzīves jēgu, nereti atklājot savu varoņu psiholoģiju uz dzīvības un nāves sliekšņa. Visspilgtāk tas izdevies stāstā «Dēls», ko kritika novērtējusi par vienu no labākajiem mūsu 1959 gada īsajā prozā.
