Vladimirs Kaijaks, Meitene no nekurienes

Kādas mazpilsētas stacijā jaunais pārmijnieks Linards gādā, lai vilcieni uz fronti un no tās droši paietu viens otram garām.Tie ved karavīrus, munīciju, retāk cilvēkus no nekurienes uz kaut kurieni. Kādā reizē steidzīgais frontes vilciens aizķer cilvēku pilnā sastāva pēdējos vagonus, un Linards sadauzītajā vagonā starp mirušām sievietēm atrod meiteni, kura elpo.

Ko iesākt, ko darīt? Atstāt – nozīmē atdot nāvei. Ziņot vācu okupācijas iestādēm – gandrīz to pašu. Vest uz mājām – vecāki nepieņems, baidīsies riskēt. Linards izdara tā, ka meitene paliek dzīva, bet viņš to pazaudē. Gadi iet, meitene pieaug, bet Linardam sirdī ne dienu vairs nav miera. lauku avīze 2009

https://yadi.sk/i/xRvyyoka3QSpHM

https://yadi.sk/i/Y_XqnIds3RQSeF

Vladimirs Kaijaks. Direktora klints. Brigitas brīnums

DirektoraklintsBrigitasbrinumsVKaijaksfb2

Direktora klints – kriminālromāns. Pastrādātā nozieguma cēlonis īsromānā Direktora klints ir pēkšņa atklājuma rezultātā radies riebums pret cilvēku kas pirmajos pēckaŗa gados cerēdams uz karjēru, apsūdz kaitniecībā cienījamu rūpnīcas vadītāju, acīmredzot – apolītisku personu.

Brigitas brīnums – stāsts. Vēl “privātāks” ir grāmatas otrs kriminālromāns Brigitas brīnums, kuŗā risināts “klasiskais” trijstūŗa mīlestības stāsts ar kriminālu izskaņu. Kaijakam ir veiksme tieši un nesaudzīgi urbties individuālo cilvēku psīchē, tās izgaismojumi turas paticamības robežās. “Taču ne vairs tad, kad nonākts pie paša nozieguma: Brigitas brīnuma “negātīvā tēla” iztirzājumā ir vairāk didaktiskas morālizēšanas nekā cilvēkpazinējas izpratējas psīcholoģijas. Šķiet, arī Kaijaks savā kriminālromānā joprojām apzinas nosācījumu, ka literātūrai “jākalpo” un “jāaudzina” – ar iespējami caurspīdīgas didaktikas palīdzību.

http://yadi.sk/d/j5wHbw19NAdxX

Vladimirs Kaijaks. Koka kāja, Kapu māja

KokakajakapumajaVKaijaksfb2

Kapu māja ir kapu uzrauga nams, kurā bērnības gados dzīvojis rakstnieks Vladimirs Kaijaks, bet pa kapsētu vētrainās naktīs pastaigājusies Koka kāja, atstādama smiltīs noslēpumainus nospiedumus. Izlasot Vladimira Kaijaka atmiņu stāstu “Koka kāja, Kapu māja”, uzzināsim, cik vētrainiem notikumiem bagāta bijusi rakstnieka bērnība un jaunība — ne velti grāmatai dots apakšvirsraksts “Stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos”. Kādas tik blēņas nav pastrādātas gan mierīgajos pirmskara, gan skarbajos kara gados! “Koka kāja, Kapu māja” beidzot atklāj arī to, kāpēc Vladimirs Kaijaks raksta tik daudzveidīgi — viņa darbu vidū ir gan latviešu literatūrā pirmie šausmu stāsti, gan sadzīves romāni, pēc kuru motīviem uzņemts populārais TV seriāls “Likteņa līdumnieki”. Atmiņu stāstā “Koka kāja, Kapu māja” savijas lauku dzīve un darbi, zēna blēņas un gotiska mistika.zvabchW

Vladimirs Kaijaks. Līdumnieku mantojums

LidumniekumantojumsMSvireVKaijaksfb2

videoromāns. Kas paliek aiz kadra, tas parasti pazūd, jo kadrs dzen kadru, iztēlei piešķirot pašu mazumiņu. Skatītājs steidz līdzi dzīvot. Filmas varoņiem jādarbojas pilnīgi reālā vidē un šajā ziņā uz skatītāja fantāziju paļauties nav iespējams. Tāpēc filmas režisore Virdžīnija Lejiņa scenāristei Mārai Svīrei sacīja: “Tie caurumi ir jāaizpilda.” Tad nu scenāriste iedarbināja izdomu un papildināja romāna varoņu dzīves gājumu ar dažādiem notikumiem, piešķīra viņiem draugus, kolhozam priekšsēdētāju, Mirgai vēlīnu mīlestību un pēc sava prāta izšķīra Nārbuļu likteni, kuru Kaijaks bija atstājis lasītāju ziņā.zvabc82

Vladimirs Kaijaks. Likteņa līdumnieki-1 Enijas bize. Zem Marsa debesīm.

Liktenalidumnieki1VKaijaksfb2

Diezin vai Latvijā vairs ir kāds cilvēks, kurš pats būtu līdumu līdis. Daudzi pat nezina, kas ir līdums. Izcirtumu gan būs redzējis katrs ogotājs, sēņotājs vai tāpat mežā staigātājs. Egļu celmi kā repuļainiem pirkstiem zemē ieķērusies. Gājējam sejā sitas sīks krūmājs, kājas pinas zaru un izsvaidītu stumbeņu laužņā. Līdumu līst nozīmē izcirtumu pārvērst tīrumā. Tas ir ellīgs darbs. Tāpēc jau gandrīz simt gadus to neviens vairs neuzņemas. Lai gan mūsdienās ir jaudīgi traktori, krūmu griezēji un celmu rāvēji, kuri sakārni varot izvilkt kā burkānu. Par labāku tiek atzīts, ka meža vietā atkal aug mežs. Pat tur, kur agrāk bija aramzeme. Romānā “Enijas bize” aprakstītās Nārbuļu dzimtas aizsācējs Jēkabs arī paplašināja savus laukus, līdumu līžot. Sausajos pakalnos vien pie turības nebūtu ticis. Līdums ir viņa liktenis, un dzimtas liktenis ir kā līdums. Nekas nenāk viegli. Mīlestība, saticība, naids, lāsts, nelaba nāve un cerīga dzimšana viss samezglojies kā sapinušās saknes, un mūža ir par maz, lai atšķetinātu. Cilvēka paštaisnībā attiecības tiek pārcirstas un rautas, domājot, ka pašam nesāpēs. Bet, celmu uz vienu pusi veļot, palaikam tas negaidīti sveras atpakaļ un piespiež pie zemes tā, ka dažs vairs neceļas…zvabcBR

Vladimirs Kaijaks. Likteņa līdumnieki 2 Nārbuļu dēli. Mantinieki.

Liktenalidumnieki2VKaijaksfb2

Abu šajā grāmatā nodrukāto romānu varoņi ir gan līdumu, gan likteņa mantinieki. Tāpat kā mēs visi. Nevien laucinieki, kuri mantojuši savu tēvutēvu zemi. Arī pilsētnieki, pat rīdzinieki, jo lai cik grūti iedomāties kādreiz Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī šalca mežs. Nemaz ne aizvēsturiskos laikos. Tikai pirms dažiem simtiem gadu. Un nav svarīgi, kam tas piederēja un vai īpašnieks vispār bija, mēs visi esam šīs zem asfalta vai bruģa paslēptās zemes mantinieki. Esam saistīti ar to pienākumos, rīcībā, laika un laikmetu griežos. Jo dzimtenes, Latvijas vārda vietā bieži lietojam “mūsu zeme”. Tās liktenis ir mūsu liktenis tāpat kā bērnu un bērnu bērnu likteni savā ziņā nosaka senči, mantojumā bez redzamā un taustāmā piešķirot gan savus vaibstus, gan rakstura īpašības. Arī mīlestību, kuras neaprēķināmo dabu neviens vēl nav izpratis, tāpat naidu, kas nepazīts un neapzināts kā tvans saindē attiecības nākamām paaudzēm.zvabcGr