Vilis Lācis. Pēc negaisa

pecnegaisa

Romāns. Kad 1959. gada 29. novembrī Tautas rakstnieks Vilis Lācis lūdza LPSR Augstāko Padomi atbrīvot viņu no republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja pienākumiem, viņš to darīja, vēlēdamies mūža atlikušo daļu veltīt vienīgi literatūrai — sen iecerētu un ilgi iznēsātu darbu uzrakstīšanai. Lūgumu ievēroja, un rakstnieks, daudz nekavēdamies, ķērās pie spalvas — pie romāna, kas pašlaik pazīstams ar virsrakstu «Pēc negaisa», bet sākotnējos variantos nosaukts par «Leģendu». Šim darbam vajadzēja kļūt par pirmo mūža noslēguma posmā. Patiesībā tas iznāca pēdējais rakstnieka dzīvē. Viņš gan vēl iesāka «Cīņu ar īstenību», bet, slimības mākts, pārtrauca rakstīšanu, neticis ne līdz pusei.

indexarhīvs    yandex  mega

Vilis Lācis. Vētra

vetra

Viļa Lāča dzīve pati ir romāna cienīga – mazizglītots ostas strādnieks kļūst par slavenu rakstnieku, kura romāna turpinājumus tauta nespēj vien sagaidīt, bet pēc tam paceļas augstākajos varas ešalonos – kāda apbrīnas vērta, spēcīga personība!!

Vētra  Pirmā daļa   indexarhīvs    yandex    mega

Vētra  otrā daļa     indexarhīvs    yandex    mega

Vētra trešā daļa    indexarhīvs    yandex    mega

Vilis Lācis. visas grāmatas vienā mapē

rotalavirsbezdibena

Mūsdienās kļuvis jau par ierastu lietu apspļaudīt un nozākāt ievērojamus cilvēkus, jo īpaši ja šie cilvēki jau ir miruši un vairs nevar piecelties no kapa, lai sevi aizstāvētu. Neviena cilvēka piemiņa vairs nav svēta, pie tā pamazām sākam pierast, ka mūsdienu rakstnieki un žurnālisti ar sevišķu kropofīlu baudu nododas mēslu meklēšanai ievērojamu personu biogrāfijās, lai tos īpaši izceltu, liekot auditorijai šausmināties, paši no tā gūstot slavu un atzinību, it kā tas mazinātu ievērojamu cilvēku devumu, kuri viņi atstājuši clvēces un savas tautas kultūŗā un vēsturē. Ne jau šo cilvēku devums no tā cieš, ne arī viņi paši, ciešam mēs, jo ievērojami, ģeniāli cilvēki, vai tie būtu rakstnieki, zinātnieki, komponisti, mākslinieki, aktieri, vienmēr un visās kultūrās ir tikuši rādīt sabiedrībai par piemēru, viņi ir kalpojuši par ikonām, ar kurām sabiedrība lepojas un kurus ciena kā pozitīvu vērtību radītājus neatkarīgi no tā, kādi šie cilvēki nebūtu bijuši savā personīgajā dzīvē. No mūsu senčiem ir nācis sakāmvārds: “Par mirušiem saka labu, vai neko.” Tas tā vienmēr ir bijis pieņemts, jo mirušie nevar piecelties, lai sevi aizstāvētu, bet atcerēties un pieminēt vajag labo, ko aizgājējs ir darījis, lai rādītu to kā piemēru visai sabiedrībai liekot tai sekot labajam, nevis sliktajam.

Lugas ; Bērnības un jaunības dienu dzeja ; Viļa Lāča pieci iecerēti, nepabeigti un nepubliceti darbi ; Stāsti 1942-1960  ; Stāsti 1930-1940  ; Putni bez spārniem.  ; Zvejnieka dēls ; Pazudusī dzimtene ; Zītaru dzimta (Vecā jurnieku ligzda)-1,2,3 ; Zītaru dzimta (Vecā jurnieku ligzda)-4,5,6 ; Ceļojums uz Norieta pilsētu ; Senču aicinājums ; Zeme un jūra ; Akmeņainais ceļš ; Pūļa elks ; Vainīgie ; Vēlais pavasaris ; Nākotnes kalēji ; Atbrīvotais zvērs ; Ciems pie jūras ; Cilvēki maskās ; Bērnības un jaunības dienu dzeja ; Pēc negaisa ; Purvmale ; Rotaļa virs bezdibeņa ; Uz jauno krastu ; Vēlais pavasaris ; Vētra  Pirmā daļa ; Vētra  otrā daļa ; Vētra trešā daļa ;

indexarhīvs     yandex     mega