Grāmatas darbība nenotiek Amsterdamā, un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem vai gandrīz bez principiem, kas tad īsti ir amsterdamas princips? Termins nāk no Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem. kad klients atnāk uz bordeli un izvēlas meiteni, viņš bieži vien maksā par pakalpojumu bargu naudu. Labākajos no labākajiem iestādījumiem tiek piedāvāti arī papildu pakalpojumi. Viens no tādiem ir iespēja slepeni skatīties uz klientu, kurš paņēmis meiteni. tas parasti maksā vēl dārgāk. Taču visdārgāk maksā tas, kurš slepeni skatās uz to, kurš slepeni skatās uz pirmo. Stāsta morāle vienkārša: uz katru lūriķi var atrasties pa lūriķim. Tas tad arī ir Amsterdamas princips. mansards2013
Vilis Lācītis. & Smidzis K.Vāverts. Garais ceļš uz Hantimansijsku
“Garais ceļš uz Hantimansijsku” ieved latviešu lasītāju maz zināmā un maz aprakstītā Latvijas rokmūzikas pagrīdes vidē, kur ar varoņiem notiek visneiedomājamākie piedzīvojumi. Tekstu bagātina subkultūrai raksturīgs svaigi sulīgs humors un leksika. Būtībā tas ir vēstījums par to, kā jauni vīrieši cenšas nonākt pie dzīves jēgas: viņi spēlē mūzikas instrumentus, dzer alkoholu, pipē, dzied, spontāni sacer dziesmu tekstus, sarunājas un, izmantojot pašhipnozi, dodas integrālas realitātes izziņas ceļā ar nolūku paplašināt savu apziņu. Puiši noraida plakanu domāšanu, primitīvu patērniecību un kautrīgi ilgojas pēc mīlestības. Proza, kas saprotošā lasītājā burtiski izraisīs smieklu lēkmes! Lai arī pilnīgi atšķirīgs, šis teksts turpina NSRD iekopto praksi lūkoties uz dzīvi skaisti un neparasti. Maz cerību, ka to kādreiz varētu iekļaut skolu literatūras mācību programmās. Lai gan vajadzētu!” j.r.2012
Vilis Lācītis. Pamodināt Lāčplēsi
Ja kāds teiktu, ka Austrumu Londonai piemīt šarms, viņu laikam uzskatītu par vājprātigu. Izpētot uzmanīgāk Londonas kartes austrumu kvadrātu, tanī nav nekā daudz tūristiem. Austrumu Londona ir netīra, tur ir bīstami staigāt pa vakariem vienatnē, tā smaržo pēc halal gan jēlā, gan kebabu izpausmē, toties fish and chips maksā vidēji par kādu mārciņu lētāk nekā citās pilsētas daļās. To sedz mazu kebabu ēstuvju un lētu tirdziņu tīkls, un zemes un māju cenas ir jūtami zemākas nekā pārējos pilsētas rajonos. Tieši tāpēc tur dzīvo visvairāk iebraucēju kā jebkur citur pilsētā. (,.ļNelielajā ieliņā ar skaisto nosaukumu Crystal Avenue pilsētas duna norimsi, asfalts kārtīgi noslaucīts un visas māju durvis glīti nokrāsotas, ieskaitot lauvu galvas, kas mutē tur klauvējamos riņķus. Iela iet augšup, mājas rindojas gar slīpu nogāzi, un pašā galā aiz melnas čuguna sētās slienas Griničas parka papeles. Tās viegli kustas vējā un izraisa vēlmi atslābt zem ņirbošajām lapām. Gar ietvi rindojas tīras automašīnas, starp kurām nav nevienas, kas būtu vecāka par pieciem gadiem. Uzreiz var pateikt, kur dzivo bezbērnu pleibojs, bankas menedžeris, kam patīk sportisks Aston Martin, bet kur — Londonas Kuģniecības muzeja direktora vietnieks ar sievu un diviem bērniem, kuri pārvietojas ar lielu un . ērtu ģimenes Volvo. Šajā mazajā pasaulītē valda harmonija un laimīgs, atslābināts mietpilsonisms. Izņemot māju numur trīspadsmit, kuras priekšā ar vienu riteni no četriem uz ietves bija uzbraucis noputējis Ford Transit ar apvazātu Rīgas Dinamo uzlīmi uz viena sāna un finieri stikla vietā aizmugurējās durvīs… mansards2011
Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu
Romāns par Latvijas viesstrādniekiem Londonā. Sakritības ar reāliem cilvēkiem un notikumiem, ja tādas parādās, ir vienīgi tāpēc, ka dažkārt fantāzijā spēj iezagties patiesi atgadījumi, kaut arī tikai daļēji. Draugi un paziņas lai sevi romānā nemeklē, jūsu tur nav. Un vēl: anglicismi un rusicismi tekstā atstāti apzināti un īpaši neizvēloties kā emigrējušo latviešu celtnieku valodas īpatnība. Kas ko nerubī, var ieskatīties mūsu slenga vārdnīcā grāmatas beigās. mansards2010