Jūras ne tikai šķir, bet arī vieno. Kurzeme, atrazdamās Dzintarjūras krastā, pasaulei jau ir zināma divus tūkstošus gadu. Vispirms jau saules akmens – dzintara dēļ, pēc kura ieradās arī no Senās Romas un avāri. Pasaulē ir maz vietu, kuras nebūtu daudzkārt pārstaigātas ar zobenu. Ari Kurzemei ir nācies pārdzīvot gan normaņu, gan ordeņu un austrumu kaimiņa uzbrukumus. Bet, kamēr normaņi uzvaroši soļoja pa lielāko Eiropas pilsētu un pat Jeruzalemes ielām, Kurzemē viņi cieta sakāvi. Tieši Kurzemē atdūrās Ordeņa bruņās tērptie karapūļi. Brīvības cīņās Kurzeme bija tas Latvijas zemes pēdējais stūris, no kura sākās atbrīvošanās. Bet lielajā tautu slaktiņā Otrā pasaules kara laikā Kurzemes cietoksnis kā pēdējā cerība uz brīvību vēl turējās tad, kad Berlīne jau bija padevusies. Mēs varam sajūsmināties par savu senču un tēvu varonību, taču tas uzliek arī pienākumus. It sevišķi laikā, kad no visām pusēm uzmācas svešas atziņas, svešas domas un mums nepieņemami tikumi. Tieši zināšanās par savu senču varoņdarbiem, ticība un spēja sekot viņu izraudzītajam nepakļaušanās ceļam ir tā liktens sniegtā iespēja, kura mūs kārtējo reizi ļauj nepakļauties ienaidniekiem.
