Pacientiem ar dziļu un ilgstošu depresiju ir nomākta, nelaimīga cilvēka poza, seja pauž skumjas, bēdas, fiziskas un psihiskas ciešanas. Pacienta lūpas visbiežāk ir cieši sakniebtas, mutes kaktiņi nolaisti, retāk – mute puspievērta, mēle – aplikta, uzacis – sarauktas, pierē – raksturīga kroka. Slimnieks ir mazkustīgs, lielāko dienas daļu sēž galvu nodūris, skatās lejup vienā punktā vai kaut kur tālumā, neseko ar acīm apkārt notiekošajam. Bieži pavada laiku, guļot gultā. Senākie autori apraksta trāpīgu novērojumu – dziļā depresijā pacients it kā neapzināti cenšas aizņemt pēc iespējas mazāk vietas: sēdot tā ceļi ir cieši saspiesti, guļot – slimnieks savelkas čokurā,velk segu uz galvas uz cenšas pievirzīties tuvāk gultas malai. Runājot slimnieks tikko kustina lāpas, tā ka pat grūti dzirdēt, ko viņš saka. Depresijā cilvēks arvien izskatās vecāks par saviem gadiem.
indexarhīvs / yandex / mega
