med. zin. doktors, profesors Imants Eglītis. Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju

MusdienumedicinacinaardepresijuIEglitisfb2

Pacientiem ar dziļu un ilgstošu depresiju ir nomākta, nelaimīga cilvēka poza, seja pauž skumjas, bēdas, fiziskas un psihiskas ciešanas. Pacienta lūpas visbiežāk ir cieši sakniebtas, mutes kaktiņi nolaisti, retāk – mute puspievērta, mēle – aplikta, uzacis – sarauktas, pierē – raksturīga kroka. Slimnieks ir mazkustīgs, lielāko dienas daļu sēž galvu nodūris, skatās lejup vienā punktā vai kaut kur tālumā, neseko ar acīm apkārt notiekošajam. Bieži pavada laiku, guļot gultā. Senākie autori apraksta trāpīgu novērojumu – dziļā depresijā pacients it kā neapzināti cenšas aizņemt pēc iespējas mazāk vietas: sēdot tā ceļi ir cieši saspiesti, guļot – slimnieks savelkas čokurā,velk segu uz galvas uz cenšas pievirzīties tuvāk gultas malai. Runājot slimnieks tikko kustina lāpas, tā ka pat grūti dzirdēt, ko viņš saka. Depresijā cilvēks arvien izskatās vecāks par saviem gadiem.

indexarhīvs / yandex / mega

Imants Eglītis, Jānis Strazdiņš. Par alkoholismu.

ParalkoholismuIEglitisJStrazdinsfb2

Grāmatā populāri pastāstīts par alkoholismu — vienu no lielākajiem sociālajiem ļaunumiem. Autori īpaši pakavējas pie alkohola postošās iedarbības uz galvas smadzenēm un alkoholisma smagajām sekām — dažādam psihozēm un gala rezultāta — plānprātības. Aplūkota arī populārajā literatūrā maz skartā problēma — pusaudžu alkoholisms.

indexarhīvs / yandex / mega

Imants Eglītis. Psihiatrija

PsihiatrijaIEglitisfb2

Pēdējo reizi profesora Eglīša balss nonāca līdz manīm apmēram 1993.gadā (precīzi neatceros, datumu toreiz diemžēl nenofiksēju, jo man pat prātā nevarēja ienākt, ka dzirdu viņu pēdējo reizi). Tas bija raksts kādā Latvijas avīzē; nupat nesen bija nodibinājusies «atjaunotā brīvā Latvija», un profesors Eglītis rakstīja, ka padomju laikā Latvijas psihiatri NAV nodarbojušies ar disidentu ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās politisku motīvu dēļ, ar nozāļošanu un citādu viņu spīdzināšanu, bet gan ir godīgi ārstējuši tos, kas ir bijuši patiešām slimi. Es nešaubījos, ka profesoram ir taisnība, jo vēl pirms tam, lasīdams kliedzošus rakstus (ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas un pat ASV) literatūrā par it kā psihiatru izdarītajiem noziegumiem pret pacientiem, es vienmēr viegli varēju uzstādīt šiem bļāvējiem diagnozes, un man nebija nekādu šaubu, ka viņi ir patiešām psihiski slimi.

indexarhīvs / yandex / mega