Sērens Kirkegors. Bailes un trīsas

BailesuntrisasSKirkegorsfb2

Reiz, kad garšvielu cenas Holandē bija visai nokritušās, tirgotāji pāris kravu noslīcināja jūrā, lai uzskrūvētu cenu. Tā bija piedodama, varbūt pat nepieciešama krāpšanās. Vai mums kas tamlīdzīgs ir vajadzīgs gara pasaulē, vai mēs esam tādā mērā pārliecināti, ka esam nonākuši līdz pašam augstākajam un mums neatliek vairs nekas cits, kā vien svētulīgi iegalvot sev, ka neesam tikuši tik tālu, lai būtu vismaz kaut kas, ar ko aizpildīt laiku? Vai šāds pašapmāns vajadzīgs tagadējai paaudzei? Vai tai būtu jāapgūst tāda virtuozitāte? Vai gan drīzāk nav tā, ka māku mānīt sevi tā jau izkopusi līdz pilnībai? Vai arī tas, kas tai vajadzīgs, drīzāk ir godīga nopietnība, kas bezbailīgi un neuzpērkami norāda uz uzdevumiem, godīga nopietnība, kas sirsnīgi glabā uzdevumus, kas nebaida cilvēkus, lai tie steigšus sasniegtu pašu augstāko, bet glabā šos uzdevumus jaunus un daiļus, un patīkamus uzlūkot, un vilinošus visiem, un tomēr arī grūtus un iedvesmojošus cēlajiem; jo cēlu dabu iedvesmo vienīgi grūtais? Lai ko ari viena paaudze mācītos no otras, īsteni humāno neviena paaudze nemācās no iepriekšējās.

indexarhīvs    yandex    mega

Umberto Eko. Prāgas kapsēta

PragaskapsetaUEkofb2

Klejojot starp 19. gadsimta Turīnu, Palermo un Parīzi, mēs sastopam histērisku sātanisti; abatu, kurš mirst divreiz; dažus līķus kādā Parīzes kanalizācijas ejā; redzam, kā pakāpeniski top viltotais sacerējums, kas pazīstams ar nosaukumu Sionas gudro protokoli un vēlāk iedvesmos Hitleru veidot nāves nometnes; redzam jezuītus, kas vērpj intrigas pret masoniem; masonus un karbonārus, kas nožņaudz priesterus viņu pašu zarnās; artrītisku un līkkā­jainu Garibaldi; pjemontiešu, franču, prūšu un krievu slepeno dienestu plānus; atbaidošas un smirdīgas dzertu­ves, kur satiekas noziedznieki, kas absinta izgarojumos plāno spridzināšanas un dumpjus; redzam melīgus testa­mentus, velnišķīgas brālības un melnās mises. Lielisks materiāls feļetonromānam 19. gadsimta garā, turklāt šis ir arī ilustrēts, tieši tāpat kā tā laika turpinājumromāni. Tomēr šim sacerējumam ir kāda īpatnība: izņemot galveno varoni, visi pārējie romāna personāži ir reāli eksistējuši un attiecīgi darbojušies. Arī galvenais varonis dara to, kas patiešām ir noticis, lai arī realitātē varbūt viņa veikumam bijuši vairāki darītāji. Bet kas gan to zina. Kad visapkārt ņudz slepenie dienesti, dubultaģenti, nodevīgi virsnieki un grēcīgi priesteri, atgadīties var jebkas. Iespējams, ka šī romāna vienīgais izgudrotais tēls ir vispa­tiesīgākais un stipri līdzinās daudziem, kas joprojām ir starp mums.

indexarhīvs   yandex   mega