Romāns. Pazīstamā padomju rakstnieka, Sociālistiskā Darba
Varoņa, Ļeņina un PSRS Valsts prēmijas laureāta(dz. 1913. g.) jaunais romāns
vēsta par ASV prezidentu F.Rūzveltu, kas 1945. gada aprīlī pozēja māksliniecei
Šumatovai. Attēlodams šo epizodi no amerikāņu valsts galvas dzīves, autors
iekļauj stāstījumā Rūzvelta atmiņas, rāda šī izcilā valsts darbinieka personiskās
un sabiedriskās dzīves ainas.
Varoņteika. Par zemnieku neizbēgamo traģēdiju
kapitālistiskajā sabiedrībā sarakstīts daudz spilgtu grāmatu. «Neatkarīgie» ir
liels sociāls romāns un cienīgs atrasties grāmatu plauktā starp labākajiem tāda
veida sacerējumiem.
Ar drošu un sulīgu otu gleznojot nabadzīgā
zemnieka Bjartura — ar izcilu prātu, milzu gribu un neizsīkstošu darba
mīlestību apveltīta cilvēka dzīvi, tēlojot viņa fanātisko tiekšanos pēc
patstāvīgas, no tirgoņiem, budžiem un citiem apspiedējiem neatkarīgas dzīves,
rakstnieks šai darbā ir sasniedzis lielu sociālā vispārinājuma spēku.
Viņš parādījis, ka kapitālistiskajā pasaulē godīgam
darba rūķim, lai cik talantigs un neatlaidīgs viņš būtu, ir tikai divi ceļi —
vai nu mēģināt kļūt par vilku starp vilkiem, vai arī galu galā tikt saplosītam
alkatīgajā vilku barā. Lūk, kādēļ Bjartura tēls ir cilvēcisks un pilnasinīgs.
Ar dedzību un rūpību zīmēts visās viņa iekšējās pretrunās, viņš tai pašā laikā
šķiet vispārināts kapitālisma jūgā smokoša zemnieka tēls. Bet pārvaldnieks, šis
briesmīgais un nežēlīgais plēsoņa, kas tur savās rokās visu apkaimi, viņa sieva
dzejniece, kas ir buržuāziskās svētulības pretīgs paraugs, kā ari tirgonis
Jounsons — visas šis spilgti izzīmētās figūras šķiet tipiski kapitālistisko
plēsoņu portreti.
Bjartura gadiem ilgā un veltīgā ciņa par neatkarību,
par savu stūrīti skopās zemes, par to, lai ar pārcilvēcisku darbu iegūtu kaut
jel kādu iztiku savai ģimenei, attēlota ar tādu patiesības spēku, ka mums,
sociālistiskās pasaules cilvēkiem, kļūst baigi. Stāsts aizrauj, saista.
Lasītājs nevar palikt vienaldzīgs par likteni, kāds piemeklē zem-nieku-skaldu,
kas dzivo savā mājiņā tāpat, kā dzīvojuši viņa senči pirms vairākiem
gadsimtiem, un kas atrod laiku sacerēt dzejoļus; ir jāuztraucas par visu
iemītnieku nākotni, kuri dzīvo mazajā lauku sēta ar dzejisko nosaukumu
«Vasaras»; jāpārdzīvo viņu nebeidzamās bēdas un retie mazie prieki, kā ari kopā
ar Bjarturu dziļi jāienīst pārvaldnieks un viņa sieva, tirgoņi, veiklie
kapitālistiskās kooperācijas šeplmaņi un visi, kuri cenšas atņemt lepnajam
darba rūķim pēdējo, kas viņam vēi palicis, — sapni par neatkarību.
Lasītājam no jauna paveras nabadzīgā zemnieka
traģēdija kapitālistiskajā sabiedrībā, par kuru jau tik daudz stāstījuši lielie
rakstnieki humānisti. Šoreiz tas notiek tālajā, vulkāniskajā salā, mazā,
savdabīgā zemē. Bet nevis Islandes savdabīgajā kolorītā, nevis ziemeļu eksotikā
ir meklējamas vērtības, kas izceļ šo grāmatu citu vidū. Rakstnieks stāsta par
mūžseno nabadzīgā arāja un gana traģēdiju, bruņojies ar progresīvu pasaules
uzskatu kā cilvēks, kurš bijis zemē, kur pirmo reizi kopš tā laika, kad pirmais
sējējs meta zemē graudu sauju, zemniecība ir izgājusi uz gaišā kolektīvā darba
ceļa, bet tie, kas kopš seniem laikiem atklāti vai slepeni izspieduši un
piesavinājušies viņu darba augļus, likvidēti kā šķira galigi un uz visiem
laikiem.
Un, kaut arī Islandes viensētnieks Bjarturs pagurst
nevienlīdzīgajā cīņā pret varenajiem tajā zvēru pasaulē, kurā viņš dzīvo, zaudē
savus ietaupijumus, zaudē tuviniekus, grimst nabadzībā, kaut ari šajā
nemitīgajā cīņā viņa sirds kļūst salta, pagurst viņa stūrgalvīgais, atjautīgais
prāts neauglīgos mēģinājumos atrisināt neatrisināmo, kaut ari, zaudējis visus
savus tuviniekus, visu savu mantu, viņš beigās paliek vientuļš, — šis cilvēks
nepadodas ienaidniekiem un neatdod tiem to, kas viņam ir pats dārgākais, —
sapni par neatkarīgu dzīvi.
Starp citiem šā romāna meistariski izzīmētajiem tēliem
lasītāja priekšā nostājas ari pats autors — rakstnieks humānists, kas prot
attēlot ne vien pašu sociālo parādību, bet ari tās dziļās saknes, rakstnieks
cīnītājs, kas tic savas tautas radošajiem spēkiem un tās uzvarai, kas ar savu
literāro darbu cenšas aktīvi iejaukties mūsdienu notikumos, piedalīties
progresa un miera spēku cīņā pret reakciju un kara draudiem.
Lukians Buščiks. PSRS vēsture. 1 daļa. Mācību grāmata 8. klasei.
Interesantā, raitā, viegli uztveramā valodā aprakstīti un ilustrēti atsevišķi, galvenie Krievijas vēstures posmi no pirmatnējās kopienas laikiem līdz mūsu ēras 17. gs
Mācību grāmata 8. klasei. Akad. A. Pankratovas
redakcijā. Apstiprinājusi Latvijas PSR Izglītības ministrija
Visai aizraujoša, skaisti ilustrēta un viegli uztverama
mācību grāmata par Krievijas vēstures atsevišķiem posmiem laikā no XVIII līdz
XX gadsimtam. Apstiprinājusi PSRS Izglītības ministrija. Ceturtais izdevums.
1990
Mācību grāmatu sagatavojis autoru kolektīvs šādā sastāvā: B. N. Ponomarjovs, PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (vadītājs); V. M. Ilvostovs, PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis; A. P. Kučkins, vēstures zinātņu doktors; I.I. Mincs, akadēmiķis; L. A. Sļepovs, ekonomisko zinātņu kandidāts; A. Soboļevs, filozofisko zinātņu kandidāts; N. Satagins, vēstures zinātņu doktors; A. A. Timofejevskis, vēstures zinātņu kandidāts; M. Volkovs, profesors; M. S. Voļins, vēstures zinātņu kandidāts; V. S. Zaicevs, vēstures zinātņu kandidāts.
Latvijas Valsts Izdevniecība Rīga 1959
Padomju Savienības Komunistiskā partija, ko nodibinājis un izaudzinājis dižais Ļeņins, nostaigājusi tādu vēsturisku ceļu, kuram līdzīga nezina neviena cita politiska partija pasaulē. Tas ir vairāk nekā pusgadsimtu ilgs strādnieku šķiras varonīgas cīņas, grūtu pārbaudījumu un pasaulvēsturisku uzvaru, sociālisma uzvaru ceļš.
Izcilā kubiešu rakstnieka (1904—1980) romāni patiesīgi,
pat dokumentāli attēlo ar Lielo franču buržuāzisko revolūciju saistītos
notikumus Parīzē, Karību jūras baseina zemēs un pat Madridē. Atspoguļodams
pagātni, autors risina svarīgas divdesmitā gadsimta problēmas, kas sevišķi
aktuālu nozīmi guvušas pēdējos gados, notiekot straujiem vērtību pārvērtēšanas
procesiem pasaules vēstures arēnā.
Romāns. Ungāru mūsdienu rakstnieka Lajoša Mešterhāzi
(1916— 1979) darbs «Prometeja mīkla» (1973) uzrakstīts romāna-esejas formā.
Grāmatas sižetisko pamatu veido leģenda par Prometeju un bagātīgs vēstures un
mitoloģijas materiāls. Šajā darbā vērojam sarežģītas dažādu laikmetu un
literatūru attiecības, kad mūsdienu autors pēta pagātni, vienlaikus strīdas ar
to, radoši pārveido pagātnes mantojumu, pārtulko to jaunā mākslinieciskā
sistēmā.
Stāsti: I Rūgtais biķeris ; Cīņas solī ; Anniņas
gājiens uz Skudru purvu ; II Cietās rokas ; Pastalas ; Notikums ar
kucēniem ; III Māte ; Nākotnes vārdā ; Nomales vējos ; Kalpones
stāsts ; Savādais pasažieris ; Kungiem un dāmām ; Zāģis ; Kaujas baterija ;
Rīta apskate ; Vakars kazarmā ; Upe ir neizbēgama ; Trīs platformas ; IV
Lielais loms ; Ozolu Anna ; Uz rītiem ; Traktoriste Kristīne ; Ar
maija vējiem ; Audēja ; V Vīrs trin cirvi ; Viņš krita par Dzimteni
; Jaungada nakts ; Dziesma ; Lakstīgala ; Stārķi un zvirbuļi ;
Mārīte ; Kurš trāpīja? ; Saule lec ; Ceļš uz mājām ; Bērna mati ;
Trīs sastapšanās
Romāns. Vispirms stāsti par 1905. gadu — par muižas
kalpiem, kas saceļas pret saviem paverdzinātājiem, par revolūcijas vilni, kas
rada bailes un nemieru pasaules varenajos — un par mazu meitēnu Anniņu, kas
agri iesaistījusies revolucionārajā cīņā.
Tieši ar 1905. gada kaujiniekiem aizsākas tā cīnītāju
plejāde, kas iet tautas priekšgalā padomju varas mēnešos Latvijā 1919. gadā,
cīnās Krievijas plašumos par Lielā Oktobra ideāliem un komunistiskajā pagrīdē
par padomju varas atjaunošanu, bet vēlāk izcīna uzvaru Tēvijas karā. Ļoti
zīmīgs ir stāsts «Trīs sastapšanās». Tā varonis nemaz nav saukts vārdā, viņš ir
tikai Draugs un laikam arī tāpēc it kā simbolizē to nenogurstošo cīnītāju,
kurš, nežēlodams sevi, svarīgos vēstures brīžos vienmēr atrodas pašās
priekšējās līnijās kaujā par tautas laimi.
No kurienes nāk šie cīnītāji, kas viņus mudina stāties
ierindā un kādi viņi paši? Uz šiem jautājumiem atbild visa Lēmaņa daiļrade,
kuru kopumā var īsi nosaukt par tautas cīņu vēstures māksliniecisku
atspoguļojumu
Jau romāna simboliskais nosaukums izceļ kontrastu starp
sarkano republikāņu armijas karavīra mēteli un melno garīdznieka sutanu jeb,
plašāk tverot, pretstatu starp iepriekšējā laikmeta liesmainajiem revolūcijas
spēkiem, kas cīnījās par tautu demokrātiskajām tiesībām un Restaurācijas
laikmeta (1815.—1830.) drūmo feodālo reakciju, kad pēc Napoleona krišanas
Francijā atgriezās revolūcijas aukas aiztrenktie Burboni, bet sevišķu varu un
ietekmi ieguva garīdzniecība.
Romānā «Sarkanais un melnais» sižetu Stendals aizguvis
no 1828. gada Grenobles tiesas chronikas par nabadzīga amatnieka dēla Antuana
Bertē lietu. Bertē mācījies garīgajā seminārā, pēc tam iestājies par
audzinātāju Mišū ģimenē, bet iemīlējies Mišū kundzē, kādēļ ticis padzīts. Tā kā
Antuans Bertē izcēlies ar savām spējām, viņš drīz dabūjis vietu bagātnieka
Kardona ģimenē, un izskatīgajā jauneklī iemīlējusies Kardona meita; taču viņu
atkal atlaiž no darba, turklāt galvenā vaininiece šoreiz izrādās Mišū kundze.
Sašutis par neveiksmi, Bertē baznīcā šauj uz Mišū kundzi; viņu apcietina, nodod
tiesai un soda ar nāvi.
Romāns ir nozīmīgs tāpēc, ka autors vēršas pret
buržuāziju, militārismu un šovinismu, pārliecinoši kritizē buržuāzisko
sabiedrību un patiesi attēlo «zudušās paaudzes» traģēdiju. Romānā reālistiski
atspoguļojas daudzas laikmeta pazīmes, kā tautas neapmierinātība ar pastāvošiem
apstākļiem (Entonija saruna ar dzelzceļnieku). Oktobra revolūcijas ietekme,
angļu varas orgānu mežonīgā izrēķināšanās ar saviem pretiniekiem (Flečera
stāsts par spīdzināšanām cietumā), aktīvā šķiru cīņa (lielais 1926. gada
streiks) utt. Latvijas valsts izdevniecība Rīgā 1964
Vesterns. Kā «Zelta čūskā», tā arī «Izsalkušajos
suņos» Sīro Alegrija stāsta bez izskaistinājumiem par indiāņu un čolo dzīvi.
Šie romāni nevedina samierināties ar drūmo dzīves īstenību. Kā sarkans
pavediens tiem velkas cauri doma, ka apspiestā tauta pelna labāku likteni.