Karels Čapeks. Deviņas pasakas

DevinaspasakasKChapeksfb2

Pasaka par putniem ;  ; Pasaka par ūdensvīriem ;  ; Pasaka par klaidoņiem ;  ; Lielā pasaka par policistiem ;  ; Pasaka par laupītājiem ;  ; Lielā pasaka par kaķiem ;  ; Pasaka par pastniekiem ;  ; Pasaka par suņiem ;  ; Lielā pasaka par ārstiem

indexarhīvs    yandex     mega

Karels Čapeks. Triloģija. Komponista Foltīna dzīve un daiļrade.

Trilogija Komponista Foltina dzive un dailrade(K.Capeks)

Divi romāni. Pirmā nosaukums: Triloģija – kurā ietilpst : Hordubals, Meteors un Parastā dzīve.
Triloģijas pirmā daļa. Romāna «Hordubals» sižets, bijis patiess notikums par zemnieka Jirži Hardubeja nogalināšanu Barbovas ciemā Mijkačovas tuvumā. Hardubejs, atgriezies no Amerikas, kur braucis peļņā, bija atklājis, ka viņa sieva Polana sagājusies ar algādzi Vasili Manjaku, ar kuru saderinājusi savu vienpadsmit gadus veco meitu Mafiju. Hardubejs padzinis algādzi, bet tas pēc tam iekļuvis naktī mājā un ar Polanas palīdzību nokāvis saimnieku. Slepkavas bija iedūruši viņam sirdī grozu pinamo īlenu. Čapeks romānā saglabājis šīs krimināllietas faktisko līniju. ««Hordubalā» es mēģināju nodemonstrēt, cik dažāds var izskatīties cilvēka liktenis un paši cilvēki, kad tos aplūko no dažādiem viedokļiem, un cik izkropļotu un varmācīgu konstrukciju mēs radām, pūlēdamies retrospektīvi atjaunot īstenību.»
Triloģijas otrā daļa.«Meteors» Čapeka pasāktā cilvēka apziņas ceļa pētīšana notiek vēl metodiskāk nekā «Hordubalā». «Šinī stāstā es biju nolēmis parādīt, kā vienu un to pašu notikušo faktu izdodas rekonstruēt pa dažādiem ceļiem, pa kuriem var doties mūsu pasaules apzināšanās, jo pats sīkākais īstenības fragments ir jau kaut kas milzīgs: tas atrodas dažādu ceļu krustojumā, un to var atklāt no diametrāli pretējām pusēm.»
Otrais romāns saucas Komponista Foltīna dzīve un daiļrade.
Triloģija: indexarhīvs    yandex     mega
Komponista Foltīna dzīve un daiļrade: indexarhīvs    yandex     mega
Viss vienā grāmatā: indexarhīvs    yandex     mega

Albērs Kamī. Svešinieks. Mēris.

Meeris(A.Kami)

Svešinieks

Merso, galvenais varonis, pasauli uztver haotiski, jo tai ir zudusi robeža starp labo un ļauno. Apkārtējā ainava izskatās pārdabiska un nomācoša. Pasaule ir bezjēdzīga. Merso no mātes ir bijis diezgan atsvešināts, bet viņas bērēs viņš saprot, ka vajadzēja viņai veltīt vairāk uzmanības un laika. Bērēs viņš jūtas slikti, jo ir liels karstums, cepina saule. Kad Merso atgriežas mājas, viņš bez iemesla nogalina arābu. Par to nonāk cietumā, kur viņš pārdomā dzīvi, sāk novērtēt to, ko ir zaudējis – ārpasauli, cilvēkus. Saprot, ka pēc arāba nogalināšanas cilvēki viņu nicinās, bet viņš to pat vēlas, jo saprot, ka par nodarīto ir jāsaņem sods.

indexarhīvs    yandex    mega

Mēris.

Romānā attēloti izdomāti notikumi 1940. gados franču Ziemeļāfrikas pilsētā Orānā. Pilsētā sākas mēra epidēmija, kuras dēļ pilsētas iedzīvotāji un iebraucēji spiesti palikt pilsētas mūros, kur viņiem nākas saskarties ar visām mēra izraisītajām neērtībām — pārtikas ierobežotu sadali un melno tirgu, bet tuvinieku saslimšanas gadījumā — ar obligātu karantīnu un inficēšanās risku.

indexarhīvs    yandex    mega

Albērs Kamī. Mīts par Sīsifu

Mits Par Siisifu(A.Kami)

Esejas pamatā ir grieķu mīts par Sīsifu, kuru Dievi ir sodījuši-Sīsifam ir mūžīgi jāveļ bluķis stāvā kalnā, kad viņš pietuvojas kalna virsotnei, bluķis izslīd no rokām un noveļas kalna pakājē, Sīsifam tam ir jādodas pakaļ, lai turpinātu savu iesākto. Sīsifs uzvar likteni tad, kad akmens ir noripojis lejā, viņš tam dodas pakaļ un ripina atpakaļ kalnā. Sīsifs nepadodas grūtību priekšā, izjūt atbildību par sev uzticēto darbu, viņam ir brīva izvēle-velt vai nevelt akmeni-gara brīvība, apliecinājums tam, ka cilvēkam ir garīgā izvēle jeb kurā brīdī. Sīsifs pieņem dzīvi ar grūtībām, zinādams, ka savu mērķi nekāds arī nesasniegs. Ceļš uz mērķi ir daudz svarīgāks nekā mērķis, jo ceļā mēs gūstam ļoti daudz mācību kas turpmāk dzīvē noder. Svarīgi ir sevi pārvarēt, būt spējīgam iet pāri savām grūtībām.

indexarhīvs    yandex    mega

Viktors Igo. Nožēlojamie

Nozelojamie-1(V.Igo)Nozelojamie-2(V.Igo)

Ievērojamā franču rakstnieka Viktora Igo romāns-epopeja «Nožēlojamie» pieder pie laikmeta romantiskās prozas pašiem augstākajiem sasniegumiem. Savā darbā rakstnieks attēlojis Francijas dažādu sabiedrības šķiru dzīvi laikposmā no Napoleona sakāves pie Vaterlo līdz 1832. gada jūnijam, kad tika apspiesta Parīzes sacelšanās pret jūlija monarhiju. Galvenais varonis ir Žans Valžāns, kas romānā simbolizē tautu, kuru samin netaisnie sociālie apstākļi. Kamēr, likumu un paražu uzturēts, pastāvēs sociālais lāsts, kas pašā civilizācijas plaukumā mākslīgi rada pekli un kamēr virs zemes būs nabadzība un trūks gara gaismas, tādas grāmatas kā šī būs vajadzīgas.

Pirmā grāmata: indexarhīvs    yandex     mega

Otrā grāmata: indexarhīvs     yandex     mega

Viktors Igo. Cilvēks kas smejas

Cilveks kas smejas(V.Igo)

Viens no skaistākajiem grāmatas nosaukumiem, viena no kontraversālākajām, tai pat laikā – neuzbāzīgākajām grāmatas tēmām. Bērnu sejas izkropļošana bagāto izklaides vajadzībām, lai gan nav vēsturiski apstiprināts fakts, jau pats par sevi kliedz pēc taisnības kā vairums Igo darbu. “Cilvēkam, kas smejas” piemīt vairāk no postmodernisma, nekā varētu iedomāties. Grāmata neiekļaujas Igo daiļradē arī ar to, ka darbība nerisinās vis Francijā, bet 17-18.gs mijas Anglijā: “Tas bija tais laikos, kad kāda karaliene, iedomādamās, ka iemantos mūžīgu pazudināšanu, iztēlojās elli kā gultu ar rupjiem palagiem.” Interesanti, ka arī “Vertigo” tiek slavēts par to, ka ir vismazāk Hičkoka stila filma. Grāmatas oriģinālnosaukums esot bijis “Pēc karaļa pavēles”. Epigrāfā autors min, ka vēl labāk romānam piestāvētu vārds “Aristokrātija”: “Anglijā viss ir dižens, pat tas, kas nav labs, pat oligarhija. Angļu patriciāts ir patriciāts šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nekur pasaulē nav bijis spožākas, nežēlīgākas un tik dzīvotspējīgas feodālās iekārtas kā Anglijā.” Tāpat grāmatas sižets cieši savijas ar tālaika britu politisko iekārtu, kurā uz brīdi paspīdējusī republika atkal tiek nomainīta, turklāt, pēc tautas lūgumiem, ar monarhiju. Kamēr aristokrātija tiek kritizēta par tās vieglprātību un paštaisnumu, tauta – par pakļaušanos un pūlis – par muļķību; viena no retajām vietām, kur Igo kļūst cinisks: Atžilbuši no [Kromvela laika Anglijas ar plašām brīvībām, presi u.tml.] politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs.” Igo darbam piemīt skumjš skanējums: tajā atbalsojas nekad ar pasauli nesamierinātu cilvēku raudas un nebeidzama, nepanesama nevienlīdzība: “Domās viņš uzmeta saltu atvadu skatienu šai nupat redzētajai sabiedrībai. Laulība bez mīlestības, ģimene bez brāļa jūtām, bagātība bez sirdsapziņas, skaistums bez tiklības, tiesa bez taisnīguma, kārtība bez līdzsvara, varenība bez saprāta, vara bez tiesībām, spožums bez gaismas.”

indexarhīvs   yandex    mega

Henriks Ibsens. Tautas naidnieks

Tautas_naidnieks(H.Ibsens)

Drāmas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muklāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pilsētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim piesola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīkpilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.» Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lieliski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.» No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni.

indexarhīvs    yandex     mega

Henriks Ibsens. Svētki Solhaugā

Svetki_Solhauga.(H.Ibsens)

Lugas «Svētki Solhaugā» darbība norisinās XIV gadsimtā. Te izskan protests pret bagātības postošo varu. Būdama nabadzīga jaunava, Marģita mantas dēļ apprecējusies ar Solhaugas dzimtkungu, kas spēj gan sievu ietērpt krāšņās drānās un izrotāt mirdzošiem dārgakmeņiem, bet nevar modināt viņā mīlestību. Greznajā pilī viņa jūtas kā gūstekne. «Mans mūžs tikai bēdas un sirdēsti vien!» Marģita izmisusi nopūšas. Lai parādītu viduslaiku koloritu, Ibsens lugu beidz reliģiskā noskaņā: Marģita aiziet klosterī, koris slavina radītāju.

indexarhīvs     yandex     mega

Henriks Ibsens. Spoki

Spoki(H.Ibsens)

Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu liberālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brīvāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jūtas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriezties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reliģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu. Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums.

indexarhīvs     yandex     mega