Kāda bija buržuāziskā valsts — neatkarīgā Latvija? Kā tā veidojās, kādas politiskās un ekonomiskās pretrunas to vajāja, kādi spēki tajā valdīja, uz ko viņi tiecās? Uz šiem jautājumiem atbildi dod krājumā «Neatkarīgā Latvija — kāda tā bija» ievietotie fragmenti no tā laika buržuāziskās sabiedrības redzamu politisko darbinieku V. Bastjāņa, A. Klīves, V. Muntera un A. Stegmaņa memuāriem. Akadēmiķa V. Samsona ievads.
VOLDEMĀRS BASTJĀNIS: «Mans secinājums par Latvijas bankas čeku operācijām bija sekojošs. Banka ir nesusi ne vien zaudējumus valstij, bet tā ir kaitējusi arī Latvijas naudas tirgum, Latvijas bankas un līdz ar to Latvijas valsts slavai.»
ĀDOLFS KLĪVE: «1933. gada beigu posmā Ulmanis mani informēja, ka latviešu rūpnieki, tirgotāji un banku vīri gaidot no viņa padomu, kā izkļūt no saimnieciskā strupceļa… Sī jautājuma pārrunai esot nolikta apspriede Švarca restorānā, kurā viņš lūdzot arī mani kā Latvijas bankas vadītāju piedalīties.»
ARTURS STEGMANIS: «1924. gada augustā nepilnu 22 gadu vecumā mani iecēla par atašeju Latvijas sūtniecībā Parīzē.»
VILHELMS MUNTERS: «1934. gada 15. maijā Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Es tai laikā biju Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs un, tā kā Ulmanis man uzticējās, es faktiski vadīju visu ministrijas darbu.»