Kaķa šūpulis ASV publicēts 1963. gadā – laikā, kad pasaule un literatūra bija, neteiksim, jaunāka, bet vismaz citāda. Jautrais niknums un labdabīgā agresija, ar kādu romāns rakstīts, mūslaikos ir pagalam reti sastopama manta. Gluži tāpat kā kaut kur fonā nojaušamās gaišās ilūzijas, ka īstenībā cilvēce nemaz tik stulba nav, lai apokaliptiskā manierē darītu sev galu. Īstenībā par Kaķa šūpuli maz kas sakāms – romāns liekams visaugstākajos plauktos. Līķu Pēteri no Kaķa šūpuļa šķir turpat 20 gadu. It kā „tas pats” Vonnegūts, bet – jau savā norieta posmā. Stāstītājs ir kāds neveiksminieks, kurš iesaukts par Līķu Pēteri (šādi Jānis Elsbergs latviskojis būtībā netulkojamo virsrakstu Deadeye Dick), jo bērnībā viņam nejauši gadījies nošaut kādu sievieti. Romānu apdzīvo visādi dīvaiņi, savādnieki un apsēstie. Tāds tipiski vonnegūtisks paradokss, kas liekas īsti iederīgs cilvēces stulbuma vēsturē: Līķu Pēteris netīšām nogalē vienu sievieti, kļūst par sabiedrības autsaideru un visu mūžu staipa līdzi atmiņas par šo nodarījumu, bet militāristi tikpat nejauši nogalē 100 000 ļaužu – un no tā viņiem ne silts, ne auksts. Vārdu sakot, Līķu Pēterī ir viss, kā jau Vonnegūta prozā tam pienāktos būt. Un tomēr – ja romānu salīdzina ar viņa sešdesmitajos gados rakstīto prozu, jūtams, ka kaut kas vārdos īsti neformulējams, bet noteikti ļoti būtisks ir pagaisis. Var jau būt, ka labdabīgo agresiju un aizrautību aizstājis tāds kā drūms fatālisms. Apmēram pēc šāda principa: viss notiek un notiks tieši tāpat, kā noticis līdz šim, un neko tur labot nevar.
indexarhīvs yandex mega
